– Dzirdēts, ka arī viena no jūsu gleznām deviņdesmito sākumā aizceļojusi pāri jūrai ar jahtu “Spaniel”. 7
– “Spaniel” bija pirmā jahta, kuru izlaida no Padomju Savienības, jā, un kapteinim Egonam Stieģelim iedevu līdzi gleznu. Arī manam tētim (grafiķis Ādolfs Lielais. – Red.) vaļasprieks bija burāšana, mums abiem tā vide tuva.
– Starp citu, vai jūsu profesijas izvēlē nozīme bija arī tēvam kā mākslai piederošai personībai?
– Viņš ne atbalstīja, ne atturēja. Redzēja, kā es strādāju, bet īpaši nejaucās. Tikai pašā sākumā, kad devos uz rozentāļiem, tētis uztaisīja balta papīra kubu un cilindru, ko man mājās pirms eksāmeniem mācīties zīmēt…
– Bet, runājot par gleznām un to likteņiem, tā šķiet visnotaļ interesanta pasaule…
– Deviņdesmitajos gados diezgan daudzi darbi pazuda, uzradās visādi tirgotāji, tie bija juku laiki, un tagad šur tur internetā uzeju, ka kaut kur izsolēs parādījies kāds mans darbs. Nezinu, vai šie gleznu likteņstāsti ir interesanti, man tie liekas diezgan bēdīgi notikumi. Tāpat nezinu, kāds liktenis maniem darbiem, ko astoņdesmitajos pirka tā dēvētā PSRS Mākslinieku savienība Maskavā. Toreiz, deviņdesmito sākumā, minētie veiklie zeļļi nenāca tik daudz no Rietumu puses, vairāk no Austrumiem. Ar daudziem, paldies Dievam, nesadarbojos, bet dažas reizes tiku iekritusi.
– Uzdarbojās kā jauntapuši galeristi?
– Pārāk smalki teikts, kaut par tādiem šie zeļļi uzdevās, stāstīja par izstādēm, uz kurām gleznas tikšot vestas, taču pazuda kā paši, tā viņiem iedotie darbi…
– Rietumu pasaulē mākslinieki tradicionāli saistījušies ar konkrētām galerijām, kuras kā izstāda viņu darbus, tā kārto arī visus ar izstādēm un pārdošanu saistītos jautājumus. Vai tagad jums ir tādas attiecības ar galeriju “Daugava”?
– Jā, pēdējā laikā sadarbojos tikai ar “Daugavu”. Bet – cik mums vispār Latvijā ir galeriju, gleznu kolekcionāru, pircēju? Ļoti maz. Kāda nozīme nest darbu uz vienu vai trim dažādām galerijām, ja visur apgrozās vienas un tās pašas sejas?
