Par Purvīša balvu pat nefantazēju. Saruna ar gleznotāju Daci Lielo pirms personālizstādes atklāšanas 7
Nākamgad māksliniecei Dacei Lielajai (1957) būs apaļa jubileja. Nez, vai tad ko rīkošu, gleznotāja teic. Personālizstādēm viņa saņemas ik pa diviem gadiem – tūlīt,18. maijā, kārtējā vērs durvis galerijā “Daugava”. Dace Lielā pieskaitāma mākslas klasiķiem, pārstāvēta arī nule atklātā Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Baltajā zālē izvietotajā jaunajā pastāvīgajā ekspozīcijā, kas aptver 20. gadsimta otro pusi no 1985. līdz 2000. gadam, kad Latvijas māksla bija politisko notikumu avangardā. Līdz ar Gintu Gabrānu, Juri Putrāmu, Ivaru Poikānu, Ievu Iltneri, Sandru Krastiņu un citiem šajā robežpārkāpēju paaudzes plejādē iederīgajiem Dace Lielā pārstāvēta ar pazīstamo gleznu “Pie Dzintara jūras” – trim vīriem uz pelēkas jūras fona.
Jūru viņa gleznojusi jau divdesmit gadus, bet, kā pati teic, vēl nekad nav bijusi izstāde, kurā būtu tikai un vienīgi jūra. Galerijā “Daugava” būs apskatāmi daži agrāk tapuši, bet lielākoties pēdējos gados radīti jūras tēlojumi.
– Ir mākslinieki, kuri strādā, sēžot jūras malā vai arī citur dabā…
D. Lielā: – Kādreiz arī es tā ļoti daudz esmu strādājusi, tagad gleznoju pēc atmiņas mājās. Darbnīcas man jau nav krietnu laiku… Neveidoju baltus putojošus viļņus, nekādus efektus. Vien tik tipisku jūru, ka gandrīz nekas tur nenotiek…
– “Fotografējat” ar acīm?
– Nē (iesmejas), tā gluži nav. Taču arī acīm redzamā patiesībā ieraugām un uztveram tikai saprotamo, zināmo. Un ne vairāk. Laikam “to jūru” sanācis tik daudz tāpēc, ka nekad neesmu apmierināta ar iznākumu, vajag vēl un vēlreiz pamēģināt, un nezinu, kad tas beigsies… Mierīga, viļņojoša ūdens virsma, tikai jūra un debesis. Divas lielas attiecības. Tomēr ar it kā vienkāršām lietām iznāk diezgan daudz pamocīties, lai būtu kaut cik pārliecinoši…
– Mākslas kritiķi secinājuši, ka Dace Lielā ar savu glezniecību liek domāt par mūžību un pārskatīt dzīves vērtību skalu…
– Katrs var saskatīt, ko jūt un vēlas. Gleznojot par saturu īpaši nedomāju. Man nav nekāda vēstījuma, ko viennozīmīgi vajadzētu uztvert, jebkurš ir bijis pie jūras un apmēram zina tās izjūtas, kad līdz apvārsnim sniedzas tikai dziļa zilgme un nekā cita nav kā vien pelēkzilais klajs… Kāds spēj ar šo visumu identificēties, citam tas nav lemts, un tur neko nevar darīt. Vispār – jo reālistiskāk glezno, jo mazāk darbā jāstāsta, pretējā gadījumā var ieslīgt ilustratīvismā. Ja iekrāsojas laika dimensija, labi… Tāpēc jau gleznoju pēc atmiņas, lai tēls būtu tipisks, nevis vien mirkļa iespaids uz audekla. Gleznojot pēc atmiņas, prom ir liekais, palicis vien būtiskais. Jūrā mazāk esmu vērusies it kā no krasta, daudzkārt skatpunkts no augšas. Esmu bijusi daudzās vietās mūsu jūrmalā, burājusi ar jahtu tepat, Baltijas jūrā, arī Vidusjūrā…
