Ģirts Rungainis: NAP nav stratēģisks dokuments, kam jāatbild uz valsts “lielajiem izaicinājumiem” 2
Esmu piedalījies virknē Nacionālā attīstības plāna (NAP) konferenču un sanāksmju, un man šķiet, ka svarīgs aspekts šī plāna uztverē ir mūsu ekspektācijas. Mēs visi gribam dzīvot labāk un dusmojamies, ka progress šajā virzienā nenotiek tik ātri, kā gribētos. Droši vien tas ir cilvēka dabā.
Manā uztverē NAP ir tehnisks dokuments, kas tiek radīts tāpēc, ka Eiropas Savienība, kas ir mūsu publisko investīciju donors, prasa zināmu higiēnu. Proti, mēs jums nedosim naudu, ja jums pašiem nav skaidra redzējuma, kur, kā un kāpēc jūs šo naudu ieguldāt.
NAP tiek radīts tieši šīs – prasītās – kārtības ieviešanai, tātad tas, manuprāt, nav stratēģisks dokuments, kam jāatbild uz valsts “lielajiem izaicinājumiem”.
Otrs situācijas izpratnei svarīgs aspekts ir tas, ka mēs esam teritoriāli liela valsts ar samērā nelielu iedzīvotāju skaitu, kas, salīdzinot ar pasaules iedzīvotāju skaita izmaiņām, relatīvi sarūk jau simt gadus, kā arī ļoti atvērta ekonomika. Tas rada šādu efektu, ka mums nav viena noteikta attīstības virziena, mēs nepārtiekam no nekā viena.
Pozitīvais aspekts tajā ir tas, ka mēs esam diversificēti un nav neviena tāda faktora vai atkarības, kas mūs varētu kritiski ietekmēt. Protams, esam atkarīgi no Eiropas Savienības kā galvenā tirdzniecības partnera, taču tā pati ir ļoti dažāda un tajā vienlaikus noris dažādi procesi.
Šī diversifikācija un dažādība bieži vien nonāk konfliktā ar sabiedrības psiholoģisko vajadzību pēc skaidrības un vienkāršības, kas arī parasti izpaužas NAP kritikā. Viens no šīs kritikas vadmotīviem ir tas, ka netiek noteikti valsts prioritārie attīstības virzieni.
Šie pārmetumi un vēlmes ir skaistas un labas un nedaudz atgādina mēģinājumus ieturēt diētu. Proti, apņemšanās ir skaistas, bet no praktiskā viedokļa ļoti gribas ēst un maz kam sanāk ievērot apņemšanos.
Domāju, ka grandiozi plāni par prioritātēm kopumā ir lielo valstu problēmu risinājuma modelis – tās var plānot pagriezt upes, būvēt impērijas un apgūt jaunas zemes. Mazajām valstīm jārīkojas citādi – jābūt atvērtām un elastīgām, meklējot un atrodot iespējas, kuras lielās valstis nespēj izmantot.
Bieži vien būtiska Latvijas ekonomiskās politikas kritikas sastāvdaļa ir apgalvojums, ka mums jāattīsta rūpniecība un darām to nepietiekami. Tas, kas notiek ar Latvijas rūpniecību, ir diezgan raksturīga ilustrācija tēzei par atvērtību un elastīgumu kā Latvijas ceļu.
Cik mums ir palikuši nosacīti lielie uzņēmumi? “Latvijas Finieris”? Divi farmācijas uzņēmumi? Kas ir pārējā rūpniecība? Mazi, elastīgi uzņēmumi, kas spēj ātri pielāgoties tirgus pārmaiņām. Bet, ja paskatāmies statistikas datus, tad mēs nekad neesam tik daudz ražojuši preces un pakalpojumus un eksportējuši tos kā tagad. Pat PSRS laikos ne.
Turklāt būtiska atšķirība no PSRS laiku industrializācijas iekšējā “eksporta” ir tas, ka tagad mēs ražojam konkurētspējīgas preces un pakalpojumus, kas tiek pārdoti pasaulē par “cieto” valūtu, bet toreiz tika radītas nekonkurētspējīgas preces, pēc kurām bija pieprasījums tikai ārpasaulei slēgtā tirgū, un tās tika pārdotas par “koka” rubļiem.
Lai gan prieks par Latvijas rūpniecības panākumiem, nevar neievērot, ka visstraujāk augošā nozare, kas iekaro arvien lielāku lomu ekonomikā, ir informācijas tehnoloģijas. Ja vispār valsts nosaka kādas prioritātes, galvenokārt ar to saprotot infrastruktūras un vides veidošanu un ieguldījumus izglītībā, tad vajadzētu orientēties uz šo nākotnes nozari.
Neskatoties uz to, ka bieži pretdarbojamies cits citam, manuprāt, vairāk, nekā tas vērojams kaimiņvalstīs, tomēr 30 neatkarības gadu laikā esam spējuši virzīties uz priekšu ekonomikas modernizācijā un transformācijā. Kāpēc? Manuprāt, tāpēc, ka galu galā Latvijā pamazām uzvar uzņēmīgi cilvēki un uzņēmējdarbības gars.
