Par prieku sev un citiem 0
– Daži saka – tik garas dienas un vēl garāki vakari, nezinu, ko darīt, bet man par to nekad nav bijis jālauza galva, – teic tautas daiļamata meistare SKAIDRĪTE BAUZE.
Dobeles novada Bērzes pagasta “Lejnieku” māju saimniekiem Skaidrītei un Haraldam Bauzēm darāmā nekad netrūkst, jo viņi visu laiku paši izdomā, ko vēl vajadzētu paveikt, lai dzīve kļūtu interesantāka, radošāka un skaistāka.
Viņi varētu mierīgi baudīt pelnīto atpūtu, ja vien ideju ģeneratorei Skaidrītei ik pa laikam neienāktu prātā pamēģināt sākt ko jaunu. Viens no lielākajiem lepnumiem – dārzs – šobrīd klāts ar sniega segu. Jau piecus gadus Skaidrītes un Haralda izveidoto dārzu brauc apbrīnot ekskursanti no visas Latvijas. Var tikai iedomāties, cik daiļš tas izskatās vasarā. Skaidrīte uzskaita visus eksotiskos augus, kas iedēstīti dārzā. Taču, lai mums nebūtu jāklausās tikai stāstījumā, viņa vedina doties uz verandu, lai aplūkotu pirmo reizi uzziedējušo istabas kartupeli. Tumši violetais zieds ir iespaidīgs, līdzinās lielai kallai. Vienīgi tā smarža ir specifiska, tāpēc augs novietots verandā. Dārzā ieziemotas arī Haralda veidotās divdesmit koka skulptūras, no tām varenākās ir Lāčplēsis, Lutausis un Lielais Kristaps ar mazuli uz pleca.
– Sieva mudināja veidot dārza skulptūras, lai gan man kā kalēja dēlam labāk patīk strādāt ar dzelzi, nevis grebt koku, – atzīstas Haralds.
Skaidrīte piebilst: – Dārzs jāveido tāds, kāda nav nevienam citam, lai atbraucējiem būtu interesanti to vērot. Nospriedu, ka ar daiļdārza iekopšanu vien nepietiek, jārada vēl kas cits.
Daiļamata meistares nosaukumu viņa ieguva, pateicoties cimdu adīšanai. Skaidrītes kolekcijā ir 180 cimdu pāri. Simts skaistākie adījumi patlaban atrodoties izstādē Dobeles tūrisma informācijas centrā. Pirms tam tie izceļojušies pa izstādēm Rīgā, Džūkstē, Līvbērzē, Dobelē. Skaidrītes adītajos cimdos redzami dažādi Latvijas novadu raksti. Daži cimdi izskatās kā gleznas. Piemēram, uz vieniem dūraiņiem iezīmējas apsnigusi mājiņa, no kuras skursteņa paceļas dūmi. Cimdu adītāja skaidro, ka šis motīvs patapināts no kādas gleznas. Bet cimdiņi ar sniegavīru noskatīti no šokolādes tāfelītes iesaiņojuma.
– Kad man jautā, vai var iegādāties iepatikušos cimdu pāri, atbildu, ka no savas kolekcijas nešķiros, bet varu uzadīt tieši tādus pašus. Parasti vienu cimdu pāri adu piecas dienas, bet, ja nepieciešams, varu arī ātrāk. Zeķes neadu, jo tas šķiet garlaicīgi. Iedvesmu cimdu adīšanai guvu no Jetes Užānes. Biju aizbraukusi pie viņas ciemos uz Dzērbeni. Man cimdu Jetiņa palikusi atmiņā kā ļoti gaiša un patīkama personība.
Pirms pusotra gada Haralda rokām dārzā tapusi piramīda.
– Žurnālā “36,6” izlasīju par kādu tukumnieku, kurš uzcēlis piramīdu. Aizbraucām pie viņa nolūkot, kāda tā izskatās dabā. Mums pastāstīja, ka jābūt ļoti precīziem mērījumiem, piramīdas celšanai nedrīkst izmantot metālu, tā jāsaliek kopā ar koka tapiņām. Mums piramīda kalpo dziednieciskiem nolūkiem. Ja man iesāpas mugura vai kājas, atliek vien pasēdēt piramīdā, uzņemt Visuma enerģiju, un kaites kā ar roku atņemtas. Ekskursantiem arī patīk uzturēties piramīdā. Vienīgi dažam labam tur saņemtā enerģija šķiet par spēcīgu. Esmu ievērojusi, ka piramīdas stūros novietotās puķes aug labāk. Arī arbūzu un meloņu stādiņi pieņemas spēkā ātrāk. Mums izaug vareni arbūzi, kas sver pat līdz četriem kilogramiem. Dārzā esam izveidojuši nelielu purvu, kur audzējam lielogu dzērvenes. Lai gan tam atvēlēta neliela vietiņa, rudenī novācam 20 litrus ogu. Man jau allaž galva ir pilna ar idejām, un arī šajā pavasarī dārzā ienāks jauni “iemītnieki”. Bet es jums tagad neteikšu, kādi, – Skaidrīte ir noslēpumaina.
Mājās aplūkojami viņas veidotie dekorējumi. No sūnām tapušie sivēntiņi, no upes gliemežvākiem darinātais pingvīns un piramīda. Savukārt no baltajām pupiņām uzmeistarots daiļš gulbis.
– Mēs pupiņas audzējam lielā daudzumā, bet, lai izveidotu gulbi, bija nepieciešams divu mēnešu darbs, jo katru pupiņu griezu uz pusēm un tikai tad līmēju pie karkasa. Ar gliemežvākiem nav problēmu, tos salasījām tepat upmalā. Pēc tam mazgāju sešos ūdeņos, izžāvēju un sašķiroju pēc lieluma. Es tādus darinājumus nekur nebiju redzējusi, bet man pašai gribējās kaut ko izdomāt un izveidot, – stāsta čaklā rokdarbniece.
Pavasarī Skaidrīte un Haralds svinēs zelta kāzas. Haraldam labā atmiņā saglabājušies 1962. gada plūdi, kad ap Skaidrītes tēva “Lejnieku” mājām visapkārt pludoja, jo Bērzes upīte, kas plūst līdzās, izgāja no krastiem.
– Dzīvoju netālu no Skaidrītes mājām un biju jau viņu nolūkojis. Gāju tikties ar iecerēto meiteni, taču nevarēja pie viņas piekļūt, jo visapkārt ūdens, bet man kājās īsi gumijas zābaki. Sasaucāmies, bet kas tā par tikšanos, ja starp mums neizbrienams ūdens. Skaidrīte apāva tēva garos zvejnieka zābakus un nāca man pretim. Tad mēs apmainījāmies ar zābakiem, paņēmu Skaidrīti pičpaunā un nesu uz mājām. Pēc ciemošanās viņa nāca mani pavadīt. Nesu Skaidrīti uz rokām, bet tad ar visu dārgo nastu iegāzos ūdenī. Pēc tam viņa dabūja rājienu no tēva par slapjajiem zābakiem. Mums pašiem pavasara pelde beidzās veiksmīgi, nesaķērām pat iesnas. Pēc nedēļas apprecējāmies.
Skaidrīte un Haralds izaudzinājuši trīs bērnus – Normundu, Jāni un Solvitu. Meita ar ģimeni – vīru Juri un bērniem – Daigu (15), Lauru (13) un Jāni (9) – arī dzīvo “Lejniekos”.
– Mans tēvs šīs mājas iegādājās 1935. gadā. Viņš bija amatnieks ar zelta rokām, atjaunoja ēku, paplašināja kūti, šķūni. Es piedzimu 1940. gadā un atceros, kara laikā mūsu mājas vienā daļā iemitinājās krievu karavīri. Viens no viņiem nēsāja mani uz rokām. Agri, deviņu gadu vecumā, zaudēju māti. Kādu laiciņu pie mums mitinājās attāla radiniece, bet lielākoties mēs ar tēvu dzīvojām divatā. Pēc skolas beigšanas mācījos šūšanas kursos Jelgavā. Tad apprecējos, dzima bērni. Kad viņi paaugās, sāku strādāt Kārļa Ulmaņa pamatskolā par tehnisko darbinieci, uzkopu telpas, kurināju krāsnis. Haralds strādāja kolhozā par mehanizatoru. Latvijai atgūstot neatkarību, pievērsāmies lauksaimniecībai. Mūsu rīcībā bija no mana tēva mantotie 16 hektāri zemes. Audzējām graudaugus, kartupeļus, turējām govis. Tagad mums palikusi tikai viena gotiņa un pusi no zemes iznomājam, jo pašiem vairs neatmaksājas saimniekot. Domājot, ko darīt, pievērsos dārza veidošanai, – stāsta Skaidrīte.
Atvadoties viņa piedāvā izvēlēties kādu cimdu pāri. Vaicāju – vai tad drīkst ņemt dūraiņus no kolekcijas? Daiļamata meistare skaidro, ka atcerēšoties, kurus cimdus izvēlējos, un tieši tādus uzadīšot otrus. Lielajā ziemas spelgonī patiesi ilgojos pēc tādiem kārtīgiem dūraiņiem ar spēcīgu latvju rakstu. Un nu man tie ir – jau nākamajai ziemai, ja arī tā nāks ar skarbu salu.
Toties mans ciemakukulis “Lejnieku” saimniekiem – jaunākais žurnāla “Mājas Viesis” numurs – nav nepieciešams, jo šajās mājās to abonē. Tāpat kā “Latvijas Avīzi”, žurnālus “Praktiskais Latvietis” un “36,6”.
Par izdomas bagātajiem un radošajiem “Lejnieku” saimniekiem Skaidrīti un Haraldu Bauzēm klausieties Latvijas radio 1 raidījumā “Viensētu stāsti”, kas skanēs 25. februārī plkst. 16.05.
