6
Un kāpēc jūs to spēlējāt?
Kad Jansons precējās, Pēterburgas restorānā, kur notika kāzas, visu vakaru fonā tika spēlēta “Vernisāža”. Tāpēc nolēmām uz skatuves uztaisīt to kā šova numuru. Jansons ir lielisks Mālera un Bēthovena interprets, un te pēkšņi – “Vernisāža” – tāda miniatūriņa. Bet viņš diriģēja ar prieku, varēja just, ka viņam patīk. Nu un īpaši jau viņa kundze bija apmierināta.
Kad satiekas divas tāda mēroga personības, tās arī skaistu miniatūru spēj padarīt par notikumu.
Reizēm arī klasiķiem gribas nokāpt no pjedestāla, atļauties iziet no žanra rāmjiem, izdarīt kaut ko ļoti vienkāršu.
Izdarīt kaut ko vienkāršu un reizē skaistu. Izklausās, ka tāds būs arī jūsu koncerts Dzintaros.
Instrumentālā mūzika koncertos netiek bieži spēlēta. Gribam ar šo koncertu iepriecināt cilvēkus, kam šī mūzika patīk. Šoreiz nevis spēlēšu pavadījumu dziesmiņām, ko es, protams, arī labprāt joprojām daru, bet pats būšu solists. Bet koncerta otrā daļā soliste būs populārā akordeoniste Ksenija Sidorova, viņa spēlēs savu programmu, arī kopā ar bigbendu, šķiet, Bahu un Pjacollu. Viņa ir gan virtuoza akordeoniste, gan arī izskatīga sieviete. Koncerta noslēgumā kaut ko uzspēlēsim abi kopā.
Klavieres un akordeons?
Divi akordeoni un Bigbends.
Vēl viena intriga! Un kādas ir sajūtas renovētajā Dzintaru koncertzālē?
Dzintari ir Dzintari. Savulaik tur uzstājās labākie simfoniskie orķestri, Rihters, Gilelss, izcili mākslinieki. Labi, ka tur tagad koncertdzīve atsākusies. Direktors stāstīja, ka šovasar vairs nevienas brīvas dienas neesot – viss noslogots, dažādu žanru un rangu mākslinieki, labi ļoti, labi, viduvēji. Visvisādi. Bet koncertdzīvei tur jābūt! Obligāti.
Vai bijāt uz Rikardo Muti koncertu?
Nebiju vis. Spēlēju tur iepriekšējā dienā, gaisa temperatūra septiņi grādi, teicu – paldies, otrreiz salt neiešu. Tas, protams, ir negadījums, ka pēkšņi tik auksts kļuva. Vakarā uz skatuves vējš pūš, mitrs. Mums jau padomju rūdījums, mūs tik viegli nevar iznīcināt, bet itālietim grūti. Cilvēki satinušies šallēs, jakās.
Kādi vēl jums plāni?
Noteikti vajag atnākt apskatīties izrādi “Meitene kafejnīcā” Krievu drāmas teātrī. Atsauksmes ir negaidīti labas. Tur mēs ar Niku Plotņikovu darbojamies. Pavasarī trīs izrādes nospēlējām, tādi panākumi sen nav bijuši. Cilvēki līdz asarām aizkustināti, kaut gan saraudināt kādu nebija mērķis. Dziesmu saturs, Austras Skujiņas dzīves traģēdija un Nikas talants – viss kopā.
Jums jau agrāk ir bijuši cikli ar Skujiņas dzeju.
Jā, bija “Ielu dziesmas”, tad “Pilsētas romance”, ko Aija Kukule dziedāja. Vēl bija koncertuzvedums “Kādēļ skumjas acis jums šovakar”. Tagad dzeja pārtulkota krieviski, un Nika to izdzīvo spēcīgi, ļoti spēcīgi. Izrādē ir Skujiņas dzeja, viņas vēstules un dienasgrāmatas, kuru fragmentus lasa Jana Herbsta, bet dzied Nika Plotņikova. Augusta beigās spēlēsim vēl vienu izrādi. Tādas lietas nevar bieži spēlēt, psiholoģiski arī mums tas nav viegli.
Bet, ja par vieglo žanru, turpat Krievu teātrī ir “Spoks no Kentervilas”, kur arī Nika dzied, ļoti labi ir aizgājis, ar lieliem panākumiem. Bet “Odesa, burvīgā pilsēta” rudenī piedzīvos simt piecdesmito izrādi. Daudzi teātri par ko tādu var tikai sapņot.
Tā nu es vienlaikus startēju kādas divās trīs izrādēs. Vēl gribu ar Dināru Rudāni izveidot soloprogrammu. Arī ar Radio bigbendu jāgatavojas, prieks, ka viņiem ir ļoti augsts līmenis, arī visi ārzemnieki to atzīst, nemitīgi veltī komplimentus orķestrim. Paralēli mēģinu kaut ko komponēt. Apmēram tāda ir tā mana dzīvīte. Jādara, kamēr vēl var. Kamēr pirksti vēl klausa, jāspēlē.
Uzziņa
Pirmdien, 17. jūlijā, Dzintaru koncertzālē muzicēs Raimonds Pauls, Latvijas Radio bigbends un kamerorķestris “Sinfonietta Rīga”.
Programmā Antonīns Dvoržāks, Džakomo Pučīni, Džordžs Gēršvins, Džuzepe Verdi, Rihards Vāgners, Kamils Sen-Sanss, Žaks Ofenbahs, Žoržs Bizē.
