Franks Gordons: Izraēlā pat bija parādījusies ideja, ka varētu vispār iztikt bez prezidenta 1
ASV un Francijā, kā zināms, prezidentu vēlē “tauta”, t. i., pilsoņu kopums, un šajās valstīs prezidentam ir plašas pilnvaras. Tomēr Baraks H. Obama, kā mēdz teikt amerikāņi, ir “lame duck” jeb “kliba pīle”, jo iet uz beigām viņa pilnvaru otrais un pēdējais termiņš. Tā pa pusjokam, bet tas tiešām būtu aizraujoši, ja no Demokrātu partijas uz prezidenta amatu kandidētu Hilarija Klintone, bet no Republikāņiem – Kondolīza Raisa, bijusī valsts sekretāre: sieviete, melnādaina tāpat kā Obama, labi runā krieviski un “Kremli redz caur un cauri”.
Francijas prezidents sociālists Olands, kura reitings bija stipri nokritis, daļēji atguva popularitāti, enerģiski un, var teikt, adekvāti reaģējot uz 7. janvāra asiņaino uzbrukumu žurnāla “Charlie Hebdo” redakcijai.
Atšķirībā no ASV un Francijas, vairākumā demokrātisko valstu izpildvaru īsteno premjerministrs, kamēr prezidents ir ceremoniāla figūra, valsts simbols, taču viņš ir pilnvarots pēc parlamenta vēlēšanām uzticēt premjerministra amatu tam, kurš spējīgs veidot darbspējīgu koalīciju. Bet arī te viss ir atkarīgs no mandātu skaita samēra un kaulēšanās, veidojot koalīciju.
Gandrīz vai anekdotiska situācija bija izveidojusies Izraēlā, kur premjerministram Benjaminam (Bibi) Netanjahu bija galvā iešāvusies doma par to, vai nederētu vispār atcelt prezidenta amatu vai neiztikt bez tā? Tiesībnieki gan atvēsināja ņipro reformatoru Bibi, jo tas nozīmētu grozīt valsts pamatlikumus. Iemesls Netanjahu pēkšņajai kaprīzei bija itin prozaisks: viņš negribēja, lai pēc Šimona Peresa pilnvaru notecēšanas parlaments aizklātā balsošanā par prezidentu ievēlētu viņa paša “Likud” partijas veterānu Reuvenu Rivlinu, kuru acu galā nevarēja ciest Netanjahu klīrīgā un valdonīgā dzīvesbiedre Sāra. Rivlins ilgus gadus bija parlamenta priekšsēdis jeb spīkers, t. i., trešā persona valstī, taču pirms dažiem gadiem Netanjahu panāca, ka šajā amatā tika ievēlēts cits. Visi zināja, ka Rivlins – godājamas Jeruzalemes dzimtas pārstāvis – ilgojas vecumdienās kļūt par prezidentu. Viņš sabiedrībā bija ļoti iecienīts kā godprātīgs un krietns vīrs. Vārdu sakot, prezidenta vēlēšanu priekšvakarā Netanjahu laulātais pāris visu nakti negulēja, un paredzamais iznākums – aizklātā balsojumā Rivlins tika ievēlēts – abiem bija šoks.
Ziemeļos un dienvidos no Latvijas tauta var patiesi lepoties ar saviem prezidentiem – Tomasu Hendriku Ilvesu Igaunijā un Daļu Grībauskaiti Lietuvā. Tās nav vienkārši personas, bet personības, kas savām valstīm dara godu. Rietumu un Krievijas pretstāvē Ilvess un Grībauskaite ieņem principiālu pozīciju, strikti nostājoties pret Putina agresīvo impērisko politiku un Kremļa intrigām.
Latvijā daudzi ar nostalģiju atceras Vairu Vīķi-Freibergu, kas ar savu erudīciju, reizē rietumniecisko un nacionālo stāju godam pārstāvēja Latviju pasaulē.
Tautas vēlēts prezidents ar plašākām pilnvarām? Manuprāt, tas ir riskanti, jo var izrādīties, ka “tautas favorīts” šīs pilnvaras ļaunprātīgi izmantos. Varbūt maldos, bet atklāts balsojums Saeimā – pēc publiskas diskusijas – būtu “caurspīdīgāks” un mazinātu “gadījuma kandidātu” izredzes.
Man šķiet, ka Egils Levits būtu lielisks prezidents. Sandra Kalniete prezidentes amatā arī godam pārstāvētu Latviju. Un, ja nu runājam par sievietēm, patiesu izbrīnu rada tagadējā prezidenta Andra Bērziņa jaunākais izteikums – sak’, tiesnešu amatos sieviešu esot par daudz… Tas nav pirmais dīvainais prezidenta Bērziņa domugrauds.
