“Pansionātā cilvēkiem jaunību atdot nevaram, bet veselību gan!” Saruna ar sociālo darbinieci Lienīti Milleri 16
Ilmārs Randers, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Pansionātā cilvēkiem jaunību atdot nevaram, bet veselību gan!” decembra sākumā, kad ciemojos Ventspils sociālās aprūpes namā “Selga”, stāstīja tur satiktā vecākā sociālā darbiniece Lienīte Millere. Pērn Labklājības ministrijas rīkota konkursa nominācijā “Labākais sociālais darbinieks publiskajā sektorā” žūrijas un iedzīvotāju balsojuma kopvērtējumā viņa saņēmusi visaugstāko novērtējumu.
Kā valsts un pašvaldība var palīdzēt cilvēkiem pansionātos cieņpilni aizvadīt vecumdienas, kādi ir sociālo darbinieku pienākumi, darba apstākļi un atbildība, kā arī vienkārši par dzīvi saruna ar pieredzējušo un kurzemnieku augsti novērtēto “Selgas” speciālisti.
Katrs cilvēks savā dzīvē konkrētā vietā nonāk kādu apstākļu sakritības dēļ. Kas bija jūsu gadījums – īpaša attieksme pret senioriem?
L. Millere: Ar pansionātu “Selga” esmu saistīta kopš 1995. gada. Sāku virtuvē pie traukiem, tad par pavāru, tālāk pusgadu – par aprūpētāju un no 2000. gada esmu šajā amatā. Bet uz “Selgu” atnācu, var teikt, netīšām. Bija trakie 90. gadi, iepriekšējās darbavietas izbeidzās un likvidējās. Mazie bērni bija paauguši, vajadzēja darbu.
Te ļoti iepatikās – tieši ar vecajiem ļaudīm. Kad piedāvāja sociālā darbinieka vietu, tiešām atvēros un pavisam izmainījos. Līdz tam biju ļoti klusa, baidījos svešus uzrunāt, kur nu vēl uzstāties. Taču šajā darbā man nācās organizēt un arī vadīt pasākumus, tā man bija jauna skola un pieredze.
Kad sāku šeit strādāt, uzreiz gāju arī mācīties, iestājos Liepājas Pedagoģiskajā institūtā sociālā darbinieka specialitātē. Bija motivācija, jo darbs tiešām patika, laikam tādēļ te arī tik ilgi esmu.
Ar jūsu 26 darba gadu pieredzi – ja salīdzina seniorus tagad un toreiz, vai cilvēki kļuvuši citādi? Klausa, palikuši nešpetnāki, slimāki vai veselāki?
Tagad pansionātā tomēr iestājas vairāk slimi cilvēki nekā tajā laikā. Tad nāca arī veseli un spēcīgi, jo viņiem pensijas bija tik mazas, ka paši nevarēja izdzīvot. Pie mums “Selgā” ir 140 vietas, no tām 50 – intensīvajā aprūpē, kas nozīmē, ka klienti ir gulošie. Visas vietas vienmēr ir bijušas aizpildītas – gan toreiz, kad sāku strādāt, gan tagad.
Par pansionāta iemītniekiem, kuri pārsvarā ir Ventspils novada ļaudis, nesūdzos – pati esmu kurzemniece, un man ir sajūta, ka klausa, ar saviem novadniekiem visu varu sarunāt. “Selga” novadā ir lielākais pansionāts un vienīgais, kas pieder pašvaldībai. Šajā pusē ir arī privātie pansionāti Piltenē, Vandzenē, Usmā un Jūrkalnē. Visi ir pilni, stāv diezgan lielas rindas, cilvēki gaida, kad pansionātā kāda vieta atbrīvojas.
Atbrīvojas… Tas nozīmē – aiziet citā saulē?
Vai arī izrakstās. Piemēram, pēc insulta, kad lielākā daļa sākumā iestājas kā gulošie. Viņiem vajag profesionālu aprūpi. Mūsu meitenes – aprūpētājas un rehabilitētājas – tad dūšīgi strādā, vingrina, kustina, un cilvēks spēj atgriezties normālā ikdienā, mājās.
Uz rindu cilvēki piesakās novada sociālajā dienestā. Kad nāk brīva vieta, paziņojam dienestam, un tas rindas kārtībā nākamo klientu sūta iekšā. Pie mums nonāk ne tikai pensionāri – pretendēt var visi, kam ir ne tikai pensijas, bet arī, piemēram, invaliditātes pabalsti.
Intensīvajā nodaļā, kur ir gulošie, dienas maksa klientam ir 20 eiro, citiem, pansionāta augšējos stāvos, kur ir staigājoši iemītnieki, – 17 eiro. Ja ar pensiju nepietiek, piemaksā bērni vai sedz pašvaldība – to visu izvērtē sociālais dienests. Pansionāta klientam no pensijas saskaņā ar likumu norēķina 15%, ko katru mēnesi izmaksā uz rokas. Pārējais tiek pansionātam.
Arī mūslaikos naudu izmaksā uz rokas?
Lielākā daļa mūsu klientu vēlas tieši skaidru naudu. Kasieris no sociālā dienesta atbrauc un naudiņu izmaksā. Iespēja iepirkties ir gan tepat pansionāta virtuvē, gan pagalmā, kur iebrauc pa kādam tirgotājam – gaļa, zivis, ogas, augļi, saldumi. Katrs jau grib arī kādu kārumu.
Staigājošajiem iemītniekiem dienas režīms, izņemot ēdināšanas reizes, stingri noteikts nav. Cilvēki te dzīvo līdzīgi mājas režīmam, nav nekāds cietums. Kovida laikā, saprotams, ir savi ierobežojumi, taču citādi brīvi var staigāt pa teritoriju, braukt uz pilsētu, gadā trīs mēnešus ciemoties pie bērniem vai radiem – par to laiku viņiem atmaksājam ēdināšanas naudu. Var braukt arī uz divām trim dienām – iepriekš tikai jāpasaka. Tā tas arī notiek.
Ja pa nakti nebūs pansionātā, iemītniekam iepriekš gan jāuzraksta iesniegums, jo mums tas obligāti jāzina un jāiedod līdzi arī nepieciešamās zāles.
Vai daudz iemītnieku bez radiniekiem? Kas tādos gadījumos pavada pēdējā gaitā?
Nav daudz. Vientuļniekus apglabā pansionāts. Sēru pakalpojumu novada robežās piedāvājam visiem. Diezgan daudzi radinieki to arī izmanto, sevišķi – ja tuviniekam pensija nav bijusi liela.
Kāda ir darba diena jums un pansionāta personālam?
Mūsu aprūpes namā, ieskaitot saimniecības tehniskos speciālistus, ir 41 darbinieks. Man jāregulē un jāvada sociālie darbinieki, aprūpētāji un rehabilitētāji, kuri no visa personāla ir lielākā daļa. Sociālais darbinieks klientu aprūpē, nomazgā, paēdina, rehabilitētājs – strādā ar gulošajiem, vingrina, kustina, ceļ augšā, aprūpētājs – rūpējas par iemītnieku socializāciju, iepriecināšanu, arī izklaidi.
Piemēram, šajā kovida laikā seniori uz pilsētu un veikalu iet nevar. Par savu naudiņu kaut ko jau viņi tāpat grib. Tad nu sociālais aprūpētājs brauc uz veikalu, rīko iespēju robežās pasākumus – ļoti atvieglo manu darbu.
Man galvenais uzdevums ir rūpēties, lai visi jūtas labi. Kad ienāk jaunais klients – iepazīt, saprast, kas nepieciešams un ko varam dot. No rītiem uzzinu, kā pagājusi nakts, vai nav bijuši “ātrie”, tad eju apskatēs, pārbaudu, vai cilvēki ir aprūpēti, paēduši, istabas iztīrītas, vai viss ir kārtībā. Uzklausu un izskatu arī sūdzības. Ja kāds sastrīdējies ar kaimiņu, mēģinu risināt problēmas, atkal salabināt.
Attiecībā uz personālu – tas mums ir noturīgs, pārsvarā no pilsētas un novada. Četras darbinieces vēl no tā laika, kad pati sāku strādāt. Tagad gan drusku pamainījās – četras aizgāja no darba, jo nebija vakcinācijas sertifikāta. Citādi – īpaši nemainās, ir jau vietā citas.
Tad jau jādomā, ka pietiekami laba atalgojuma sistēma?
Es gan teiktu, ka šeit tomēr pamatā strādā cilvēki, kuriem šis darbs patīk.
Kā varat senioriem palīdzēt – salīdzinājumā ar 1995. gadu un tagad?
Izmaiņu ir daudz. Kaut vai sociālais rehabilitētājs, aprūpētājs – šo palīgu agrāk nebija. Tajā laikā nebija arī pamperu, daudzu citu tehnisko palīglīdzekļu – kaut vai pacēlāju pie gultas – viss uz rokām bija jāceļ un jānes. Arī klienti tad pamatā gulēja gultās. Tagad – kā brokastis paēd, arī gulošos ratiņos izved pie pārējiem, lai parunājas un savu iespēju robežās kaut ko padarbojas.
Socializācija – tas viss tagad, pandēmijas laikā, apgriezies kājām gaisā?
Jā, tas viss mūsu cilvēkus ļoti degradē. Arī mums bija saslimšanas gadījumi – no istabām ārā tika pa vienam, tikties ar radiem, uz pilsētu – nedrīkstēja. Ļoti grūts laiks visiem. Klienti kļuva apātiski. Kovids mums bija pērn, saslima gandrīz visi klienti un arī daudzi darbinieki. Taču labi, ka izslimojām diezgan vieglā formā, no vīrusa mirušo nebija. Testi turpinās katru nedēļu. Trešā potēšana arī jau notikusi.
Kā īsti ir – vai pati arī gribētu dzīvot aprūpes namā, ja pienāks tāds brīdis?
Saviem bērniem esmu pateikusi jau sen – kamēr vien varēšu kustēt pati, protams, ne. Taču, labi zinot, cik smags darbs ir apkopt gulošu cilvēku, un, ja tā gadīsies, tad gan – uz pansionātu! Negribētu to piedzīvot, ka bērniem varētu kļūt tik grūti, ka, atnākot mājās, viņiem būtu jādomā – nu kad tā mamma beidzot nomirs, to vairs nevar izturēt.
Kādas ir skumjās un saulainās šī darba puses? Klientiem taču pansionāta darbinieki arī pieķeras? Kā tad ir?
Sociālais darbs ir grūts pats par sevi. Kad aprunājies, jāuzņem visi cilvēka pārdzīvojumi, sāpes un problēmas. Šeit, kad cilvēks atnāk, jāuzklausa visa viņa dzīve. Stāstu un mācu, ka nevienam klientam nedrīkstam pieķerties kā savai omītei. Bet ne jau vienmēr tas izdodas. Ar laiku kāds vienmēr tāpat kļūs tuvāks, un tad grūtie šķiršanās brīži neizpaliek.
Vajag psiholoģisku noturību. Arī mīlestību pret cilvēkiem – visiem. Šeit mēs nevaram dalīt labajos un sliktajos. Arī tad, ja satiecies ar kādu, kurš iepriekš ir slikti izturējies pret mani vai darbinieku kādā citā, iepriekšējās dzīves situācijā. Jāpieņem un jāpalīdz pilnīgi visiem, lai viņiem šeit būtu pilnvērtīga dzīve.
Priecīgie brīži ir tie, kad sākotnēji šķitis – nedēļa, maksimums divas ievestajam klientam atlikušas, bet ar mūsu kopšanu cilvēks nodzīvo divus, pat trīs gadus.
Ko gribētos sagaidīt Ziemassvētkos un Jaunajā gadā?
Kā jau visiem – laimi un saticību! Noteikti – cilvēcību vairāk vienam pret otru. Kovida laiks cilvēkus jau ir pamainījis, diemžēl uz slikto pusi. Esam kļuvuši daudz neiecietīgāki. Agrāk man nebija saprotami stāsti, kā pēckara gados viens otru varēja nosūdzēt, kā varēja nodot savus kaimiņus. Tagad redzu, ka, iespējams, būtu tāpat, vienā otrā vietā varbūt pat trakāk.
Vēl man ļoti gribētos, lai cits citam palīdzam ne tikai Ziemassvētkos, bet visu gadu. Tūlīt jau arī pie mums sāksies organizāciju un citu ziedotāju zvani – cik un ko mums vajag. Saved tik daudz tos gardumus – vecīši nemaz nespēj apēst. Ar vienu roku dodam, ar otru – jāmet ārā. Visiem būtu labāk, ja šo labestību ārpus pansionāta sienām mēs spētu sadalīt visa gada garumā.
Publikācijas tapušas sadarbībā ar Labklājības ministriju
