Egils Līcītis: Latvijas veiksmes stāsta turpinājums 0
Akurāt pirms gada ap šo laiku oktobra pirmajā sestdienā Latvija un tās apdzīvotāji drebēja kā apšu lapas par valsts nākotni. Šķirstot politisko spēku iesniegto piedāvājumu katalogu, bažījās, vai balsstiesīgie izdarīs pareizo izvēli kārtējās izšķirošajās nacionāla mēroga vēlēšanās.
Pirms balsošanas dienas cilvēki pētīja zīmes dabā, cēla acis uz debesīm, kā gaidīdami, vai palīdzība nenāks no augšas, pastiprināti lapoja brīvo presi un biežāk nekā citkārt ieslēdza LTV 1. kanāla “Panorāmu”.
Kamēr tehnoloģiju straujas attīstības laikmetā mūsu valsti vēl nevalda mākslīgais intelekts un roboti, likās svarīgi izzināt, kurš būtu īstais humanoīdu saraksts, mazākais ļaunums, par ko nodot balsi.
Lai listē būtu krietnu kristiešu, nacionāli noskaņotu tautiešu un pieaugušu cilvēku dominance, nevis saraksts pārsvarā būvēts no liberastiem un globālistiem, no garīgi mazliet bremzētiem ampelmaņiem īsajās biksēs bez redzamām akcelerācijas pazīmēm, un galvenais – lai Saeimā netiktu bezgožu pērkamas partijas, kuras bez privāto investoru pabalsta nepakustina ne pirksta tautas labā.
Nebūsim vienaldzīgi! – sauca nācijas labākā daļa, cēlās un bukņīja citus, lēnprātīgākus un krācējus miegapūžņus, uz iecirkņiem līdzi. Esi prātīga, meit, esi prātīga, nobalso pareizi! – uz gultas guloša vecmāmiņa, tiecoties uz dzīves standartu paaugstināšanu, deva ceļamaizi mazmeitiņai. Pilsētu ielās un lauku ceļos čupojās, drūzmējās, virzījās satraukti, gaidu pārņemti tūkstoši pamatnācijas pārstāvju un uz aplamu balsojumu par “Neosaskaņu” atsprākleniski ejoši ieceļotāji.
Summāri vēlētājiem bija skaidra ievirze, ka jāpamaina spēki pie varas, veci nacionālkomunisti jādabū nost no teikšanas, jāatbrīvojas no verdzības “Vienotībai”, jālaiž jaunie pie šprices. Bija paredzēts, Jāņa Grestes pedagoģiskiem vārdiem runājot, ka “vietas un amati jādod cilvēkiem, kuru rokas un sirdis ir šķīstas un tīras”.
Līdz ar to par jauno “Vienotību” pārģērbušies politiķi baiļojās, ka nenopūš līdz brošai apnikušas partijas dzīvības svecīti, savukārt par labo darbu čempioniem uzpolsterējušies zemsavieši domāja, ka viņi gan dzimuši zem laimīgas zvaigznes, salīdzinot ar simtiem citu kandidātu uz Saeimu.
Bet mūsu māja bija liesmās. Līdzšinējās administrācijas pārstāvji mums atņēma bērnību un nokāva mūsu sapņus. Latviešu lepnums un spīts beidzot tika atalgots. Vēlētāji paņēma čempiņus aiz krāgas un izlidināja kā korķus laukā, liekot kādreiz varenajai ZZS trīs dienu laikā sakravāt mantību un pazust no valdības.
Vēlēšanu rezultātus ar stipri vien izkaisītām balsīm daudzi vērotāji novērtēja kā nepieciešamos parametrus kakla laušanai katram, kas uzdrošināsies stādīt valdību. Āre, daži bij balsojuši par sabiedrību mainošu ideju aizstāvjiem, kamēr citi deva priekšroku klasisko vērtību piekritējiem, un zināms, ka cieti nacionālkonservatīvie pastāvīgi saiet ragos un ecējas ar dažādu varietāšu progresistiem.
Taču pagājis gads un šajā zelta rudenī uz pieciem vaļiem balstītā, “Vienotības” vadītā Kariņa kunga valdība turpina koeksistenci koalīcijas ģimeniskumā, patīkamā, siltā, brālīgā atmosfērā. Strādīgumā un čaklumā sit pušu jebkuru iepriekšējo Latvijas politisko pārvaldi. Pieredzes bagātie politiskie spēki darbojas roku rokā ar entuziastiem no jaunuzņēmumiem ar daudzām pozitīvām iniciatīvām.
Likvidēta antikonstitucionālā koalīcijas padome, ministrijas tiek pārvērstas par sekretariātiem, sarūk uzblīdušais ierēdniecības aparāts, vecīši salīkuši zem pensiju pielikuma smaguma, un skolotājas izjūt algu palielinājuma saldmi. Samazinātas medikamentu cenas un – kas to būtu gaidījis – samazināts arī bezdarbnieku pabalstu izmantošanas laiks.
Demokrātija nostiprināta, daudzkāršojot naudas pabalstu partijām. Ministri, ik vakaru lien guļvietā un ik rītu mostas ar domu, ko gan vēl valstī varētu reformēt. Iestājies bezkompromisa tiesiskuma koalīcijas laiks, kur blēžiem nu ir laužņi mutē un Pandoras lāde kukuļņēmējiem ir vaļā.
Spēj tik izsekot līdzi, kurš varas vīrs ir izkratīts līdz beidzamai vīlītei, aiz kura aizvērušās restotās durvis un kurējais atkal izlaists ārā uz brīvām kājām. Īsi sakot, Latvijas veiksmes stāsts turpinās.
