Egils Līcītis: Par politisko asinsriņķošanu 1
Sensenos laikos politiskie spēki veltīja lielu uzmanību savām jaunatnes organizācijām. Kongresos, partijas vadības orgānu vēlēšanās bieži bija pretimnākšana zaļūksniem līderiem, kam automātiski rezervēja vietu valdes sastāvā, jo citādi mazpazīstamu “salātiņu” diezin vai iebalsotu pie pieaugušiem cilvēkiem.
Pieredzes bagātie politiķi labvēlīgi māja ar galvu – jā, jā, ir lietas, par kurām jaunība negrib, ka izlemj viņu vietā, ko mēs, vecie puiki, tur maisīsimies ar pedagoģisku pamācīšanu. Partijas celtniecībai tas būtu gluži loģisks sākumpunkts un tālredzīgi ieguldīts kapitāls, sak, jauniem jādod ceļš, tas ir vērtīgi politiskai asinsriņķošanai, nākotnē būs nepieciešamas jaunas sejas, maiņa veciem, nogurušiem, tautas nemīlētiem un izmīnusotiem partiju līdzstrādniekiem. Jaunieši, kas vis nav mazkustīgi kā veterāni, būtu ļoti noderīgi partijas ideju izplatīšanā, vienmēr gatavi līdzdarboties partiju domnīcās, diskusiju paneļos, kamēr no īsajām hipsteru biksēm mērķtiecīgi izaugs par izvirzāmiem deputātu kandidātiem, kurus tauta sagaidītu pozitīvās noskaņās. Un te jau lasītājs sāk ausīties. Paga, par kādām partiju domnīcām, aktuālām diskusijām un stabilām ideoloģijām ir runa? Patiešām, ja sāk skaitīt uz pirkstiem, grūti pat saukt vārdā un konkretizēt, cik augstvērtīgus kadrus mums pazīstamo politisko spēku ietvaros izdevies izaudzināt. Jā, lūk, tādus, kas ir pakāpeniski apguvuši politikas mākslu no ābeces līmeņa, labi runājoši svešvalodās, apburzīti ar ārzemju pieredzīti, moderni izglītoti tautsaimniecības vai likumu došanas lietās un ieņēmuši kādu valdības nomenklatūras amatvietu vai saeimieša krēslu. Praktiski pēdējie jauniesauktie ir “Visu Latvijai” padsmitgadīgie puiši un meičas, kas tagad kļuvuši par Nacionālās apvienības avangardu. Bet – gadi nāk un gadi iet, jaunākas asinis vairs neierit. Lielākā daļa ministru ir 60. gadu vai vēl vecāka izlaiduma modeļi, bet starp deputātiem sirmās galvas ir nospiedošā vairākumā, partijām priekšgalā krunkaini vīri, un valdēs priekšniecība garantē vietas tikai saviem sirdsdraugiem, nevis dedzīgiem, azartiskiem jaunekļiem. Partiju jaunatnes organizāciju darbībā vispār šķietami iestājies apsīkums – varbūt kaut kas notiek ofisa pagrabstāvā, nevis publiskā telpā. Jaunatnes organizācija vairs arī nav politiski pieredzējušāko pastāvīgu rūpju un pētījumu objekts.
Jūs teiksiet – jauneklīgumam politika ir pē, viena šmucīga būšana, īstā vieta ir alus kneipē ar galdabiedriem, sociālo tīklu aktivitātēs un par vegānēšanas vai dzīvnieku aizstāvības entuziastiem. Sekojot veco komjauniešu politiskajam testamentam, partijas paspārnē var izveidot tikai nesimpātiska jauna karjerista tipu, kas politisko darbību saskata kā tramplīnu uz siltu vietiņu, un, ja attiecīgā organizācija nespēj nodrošināt darbā iekārtošanas biroja pakalpojumus, tad zaļais gurķis aizmaršē uz turieni, kur var iefīrēt jaukā, garšīgā amatiņā.
Tādā apgalvojumā daļa patiesības ir, jo netrūkst piemēru, kad jaunā krējumlaižu ataudze netiecās vis kļūt par Latvijas, bet par savas labi nodrošinātas nākotnes kalējiem. Tomēr objektīvi vērojumi liecina – kaut tiek reklamēts, cik grūts un sabendēts politiķa mūžs, ka vecāko kolēģu dzīve nav rožudārzs un ministri naktis neguļ kā nosisti, uz katrām vēlēšanām salasās itin liels jaunpienācēju konkurss, un uz Saeimas simta vai pašvaldību deputātu vietām ir pulka tīkotāju. Diemžēl pa lielai daļai jaunās sejas, kas grib nosēsties krēslu mīkstumā, ir atpazīstamas kā veci pa partijām bizoņi. Diezin vai partijām, kas grib pastāvēt ilgtermiņā, vajadzētu būt tik bezrūpīgām attiecībā uz svaiga gaisa ielaišanu savās rindās. Partiju ballītēs pēc municipālvēlēšanām tieši pie Ušakova bija pārstāvēta jaunība (vairāk gan meitenīgums), kamēr pie latviešu galdiem sēdēja senu dienu līdzgaitnieki, pirmspensijas vecuma politiķi.
