Plastmasas dienas ir skaitītas. Vai vienreizlietojamie šķīvji pilnībā pazudīs no veikalu plauktiem un ēstuvju letēm? 16
Ilze Pētersone, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Vēl pāragri cerēt, ka vienreizlietojamie plastmasas šķīvji, galda piederumi, salmiņi un citi izstrādājumi, ko Eiropas Savienība aizliegusi laist tirgū no 3. jūlija, ar šo datumu pilnībā pazudīs no veikalu plauktiem un ēstuvju letēm.
Visu iepriekš saražoto un iegādāto ļauts iztirgot, līdz noliktavas, skapji un plaukti būs tukši. Vai plastmasas ballītei maz redzams gals?
Atkal “caurums” likumā?
Par kara pieteikumu vienreizlietojamai plastmasai Eiropas Parlamenta un Padomes (EPP) rekordātrā laikā pirms diviem gadiem pieņemto direktīvu nosauc Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) Vides aizsardzības departamenta direktore Rudīte Vesere.
Viņa norāda, ka Eiropas Savienības (ES) liberālajai politikai netipiskajam aizliegumam pamatojums nav tālu jāmeklē arī tepat Latvijā – plastmasas atkritumi, ko izskalo jūra, ik gadu tikai pieaug, mikroplastmasu atrod ne tikai ūdeņos un zivīs, bet arī mūsu asinīs un urīnā.
Pētījumi rāda, ka 70% no jūras piesārņojuma veido tieši vienreizlietojamie plastmasas izstrādājumi. 80% no tiem izmanto uzņēmējdarbībā, 10–20% mājsaimniecībās.
Direktīva aizliedz no 3. jūlija Eiropas Savienībā ievest vai ražot vienreizlietojamās plastmasas izstrādājumus – šķīvjus, galda piederumus, salmiņus, vates kociņus, dzērienu maisāmkociņus, balonu turekļus, kā arī pārtikas iepakojumu no putupolistirola un oksonoārdāmās plastmasas.
Latvijā šo liegumu regulēs Plastmasu saturošu izstrādājumu likums, kas vēl tiek saskaņots. Tā ievērošanu tirdzniecībā kontrolēs Patērētāju tiesību aizsardzības centrs, pārkāpējiem draud naudas sods – fiziskām personām no 35 līdz 200 eiro, juridiskām – no 280 līdz 14 tūkstošiem eiro.
Līdzīgi kā ar Iepakojuma likumu, kurā bezmaksas plastmasas maisiņu aizliegumā tika atstāts “caurums” jeb izņēmums izmantot par velti vieglos maisiņus higiēnas nolūkiem, arī šajā likumprojektā pieļauts pretrunīgs regulējums putupolistirola izstrādājumiem, norāda “Zaļās jostas” pārstāve Aija Caune.
Aizliegums paredz izplatīt preces no putupolistirola ar marķējumu EPS, taču atļauts tirgot līdzīgas, tikai ar marķējumu XPS.
R. Vesere šo atzīst par jau EPP direktīvā paredzētu kompromisu, kas tika panākts ES dalībvalstu spiediena rezultātā, lai neizslēgtu no tirgus visus putupolistirola izstrādājumus, bet konkrētas ražošanas metodes produktus.
Iepakojuma materiālu izplatīšanas līdera Latvijā un arī Baltijas valstīs uzņēmuma “Multipack” pārdošanas daļas vadītājs Edgars Marinecs skaidro, ka atšķiras ne tikai šo materiālu ražošanas tehnoloģija, bet arī “uzvedība” – EPS sastāvot no nelielām, sapresētām daļiņām, kas viegli var atdalīties, bet XPS – no izturīgākas viendabīgas, uzputotas masas.
Tomēr ne viens, ne otrs putupolistirola veids nav uzskatāms par videi draudzīgu, jo netiek dalīti vākts un paredzēts pārstrādei.
Par kompromisu var uzskatīt arī vienreizlietojamās plastmasas vai plastmasu saturošas glāzītes, lai gan veido pat lielāku atkritumu apjomu nekā vienreizlietojamie šķīvji un galda piederumi kopā, aiz sevis vidēji gadā atstājot attiecīgi 457 t un 343 t.
Tautā tik iecienītās glāzītes nav iekļautas aizliegto izstrādājumu sarakstā tāpēc, ka industrija joprojām nespēj radīt videi draudzīgāku aizstājēju.
Alternatīvas – pat vairākkārt dārgākas
Grūti paredzēt, cik ilgi Latvijā tiks tirgoti līdz 3. jūlijam saražotie vai iegādātie vienreizlietojamie plastmasas šķīvji, galda piederumi un citi priekšmeti.
“Multipack” pārstāvis E. Marinecs atzīst, ka arī viņu noliktavās izveidojušies uzkrājumi, taču tie saistīti ar pandēmijas laika aizliegumiem. Atsevišķām preču grupām pārdošana pērn samazinājusies līdz pat 90%.
“Pēdējos mēnešos neko no tā vairs neiepērkam, tāpēc ka krājumu, ko bijām plānojuši realizēt pagājušajā gadā, ir vairāk nekā pietiekami. Ja to visu aizliegtu realizēt no 3. jūlija, kurš tad kompensētu zaudējumus?” Bažas, vai uzņēmumi speciāli neveidos lielākus šo preču uzkrājumu, viņš uzskata par nepamatotām.
“Varat nesatraukties, ka mēs vēl ilgi tos tirgosim. Pat ja vēlētos pasūtīt preci ar dažu gadu atlikumu, nespētu to izdarīt, jo ražotājiem nebūtu tādu jaudu. Vienreizlietojamās plastmasas dienas ir skaitītas.”
Līdzās plastmasas precēm uzņēmums piedāvājot plašu un videi draudzīgu alternatīvu materiālu sortimentu. Izstrādājumu cena ievērojami atšķiras, piemēram, plastmasas šķīvis maksā 3,5 centus, bet cukurniedru – 7 centus un vairāk; tūkstotis polipropilēna salmiņu maksā 1,90 eiro, papīra – tuvu 5 eiro; tūkstotis pašu vienkāršāko galda piederumu maksā ap 11 eiro, lētākā alternatīva no koka – sākot ar 24 eiro.
Kā stāsta E. Marinecs, no 2019. gada pieprasījums videi draudzīgākiem produktiem ir ievērojami palielinājies.
Labu priekšzīmi visai Baltijai pagājušā gada nogalē parādīja “Rimi”, no sortimenta izņemot direktīvā aizliegtās vienreizlietojamās plastmasas preces, to vietā piedāvājot līdzvērtīgas alternatīvas no papīra un citiem videi draudzīgākiem materiāliem.
Latvijas Tirgotāju asociācija sadarbībā ar biedrību “Zaļā josta” 2018. gadā rīkoja akciju, lai ēdinātājus rosinātu atteikties no plastmasas salmiņiem, bet vecāku organizācija “Mammamuntetiem.lv” 2019. gadā apņēmās sarīkojumos vairs neizmantot balonus.
“Latvijas Avīzes” uzrunātais ēdināšanas uzņēmums “Lido” atzīst – preču aizliegumu vērtējot pozitīvi, tomēr šajā laikā ierobežojumu dēļ vienreizlietojamo trauku apjoms būtiski pieaudzis, jo ēdienu ļauts tirgot tikai līdzņemšanai.
Pirms pandēmijas tas sastādījis nepilnus 3% no kopējā apjoma, kas lielākoties bija kokteiļu salmiņi, skaidro valdes loceklis Renārs Gulbis.
Jāteic, ka tirgotāju izvēli par labu videi draudzīgākiem produktiem ievērojami ietekmēja arī izmaiņas Dabas resursu nodokļa likumā, kas noteica, ka no 2019. gada 1. jūlija uzņēmēji vairs nevar saņemt atbrīvojumu no dabas resursu nodokļa samaksas par vienreizlietojamiem galda traukiem un piederumiem, kas izgatavoti no plastmasas (polimēriem) un to kompozītmateriāliem (laminātiem).
Uz marķējuma – bruņurupucis
Vienreizlietojamās plastmasas preces, kas ar direktīvu nav aizliegtas, bet satur plastmasu, no 3. jūlija būs jāmarķē ar ES vienotu zīmi, kurā attēlots bruņurupucis.
“Cilvēkiem bieži vien nav priekšstata, ka daudzos izstrādājumos, kurus viņi ikdienā lieto, ir plastmasa, piemēram, cigaretēs, higiēniskajās paketēs, mitrajās salvetēs. Sākotnēji šo preču marķēšana bija atstāta dalībvalstu lemšanai, taču tagad ir pieņemta kopīga regula, kurai tikai ievilkusies apstiprināšana tulkojumu atšķirību dēļ,” skaidro R. Vesere.
Pērn 17. decembrī pieņemtā regula izraisījusi lielas diskusijas uzņēmēju vidū, jo marķēšana prasīšot lielus papildieguldījumus, turklāt tās ieviešanai atvēlēts pārāk maz laika. Arī E. Marinecs prasību uzskata par sasteigtu, jo ražotājiem nav gatavu tehnoloģiju, lai marķējumu ieviestu pusgada laikā.
Kopumā atzinīgi vērtējot direktīvu par plastmasas izstrādājumu aizliegumu, kas parāda gan attieksmi pret dabai nedraudzīgo materiālu, gan sapurina ražotājus vairāk domāt par alternatīvām, tomēr skeptisks par marķēšanas lietderīgumu ir biedrības “Zaļā brīvība” vadītājs vides pētnieks Jānis Brizga.
“Marķēšana cilvēku acīs vienreizlietojamo plastmasu palīdz degradēt, bet cik pūļu tiks ieguldīts, lai izvietotu informāciju, to kontrolētu. Diez vai plastmasas dēļ cilvēki mazāk lietos kafijas krūzītes vai pārstās smēķēt līdzīgi kā ar informāciju par smēķēšanas kaitīgumu.”
Vērtējot Plastmasu saturošu izstrādājumu likumprojektu, vides pētnieks norāda arī uz pārāk maigo ražotāju atbildības sistēmu, tāpēc ka tā nestimulē visu vienreizlietojamās plastmasas atkritumu savākšanu un nodošanu pārstrādei.
“Līdz šim ražotājs, kas laiž tirgū kādu produktu iepakojumā, samaksā vai nu dabas resursu nodokli valstij, vai kādai organizācijai, piemēram, “Zaļajam punktam” vai “Zaļajai jostai”, kas ir lielākās un zināmākās, par to, ka daļu no viņa radītā iepakojuma savāc atpakaļ. Taču organizācijas nesavāc visu iepakojumu, bet izvēlas to, kas ir visvieglāk savācams. Pagaidām neredzu mehānismu, kādā veidā likumā pieminētās ražotāju atbildības sistēmas spēs nodrošināt, lai tiktu savākti visi vienreizlietojamās plastmasas atkritumi.”
Kopš pagājušā gadsimta 50. gadiem līdz šodienai plastmasas patēriņš pasaulē pieaudzis 20 reizes. Tā kļuvusi gan par nozīmīgu materiālu daudzās dzīves jomās, gan arī par kaitējumu videi un cilvēku veselībai.
Atteikšanās no vienreizlietojamās plastmasas ir tikai pirmais solis, lai ierobežotu tās negatīvo ietekmi.
Video:
Eksperta viedoklis
Vienreizlietojamie trauki nav risinājums
Aija Caune, biedrības “Latvijas zaļā josta” pārstāve: Aizliegums laist Eiropas Savienības tirgū atsevišķus vienreizlietojamos plastmasas izstrādājumus un mūsu jaunais likumprojekts ir pirmais solis plastmasas saturošo izstrādājumu izplatības ierobežošanā, kas jau sen bija nepieciešams.
Tomēr tas nenozīmē, ka samazināsies vienreizlietojamo izstrādājumu (trauku, galda piederumu u. c.) atkritumu apjoms no alternatīviem materiāliem, kas joprojām nonāks sadzīves atkritumu poligonā, jo Latvijā netiek dalīti vākti un pārstrādāti vienreizlietojamie trauki.
Arī alternatīvie materiāli būtu jāvērtē kritiski. Daudz pareizāk un aprites ekonomikai atbilstošāk ļaut tirgū laist tikai tādus traukus, kas ir pārstrādājami vai arī lietojami vairākkārt. Jo ilgāk kādu produktu lietojam, jo tas ir draudzīgāks videi.
Uzmanība jāvelta arī risinājumiem, kā mainīt patērētāju uzvedību, samazinot vienreizlietojamo trauku patēriņu neatkarīgi no tā, vai tie ir biodegradabli vai nav.
Nav pareizi skatīties tikai vienreizlietojamo izstrādājumu virzienā.
Citur Eiropā šajā ziņā ir labi paraugi – Šveicē “ReCircle” sistēma piedāvā depozīta sistēmu restorāniem vai pārtikas veikaliem ar atkārtoti lietojamu iepakojumu “Food-To-Go”. Atkārtoti lietojamas ēdienu kastītes izmanto arī citās valstīs, piemēram, Vācijā, Francijā, Beļģijā, Čehijā un Īrijā, Dublinā. Jādomā vairāk par šādiem risinājumiem, nevis jāmeklē alternatīvas, kas turpina veicināt patēriņu.
Kādus šķīvjus, dakšas, nažus un karotes izvēlēsities piknikam dabā?
Publikācija sagatavota ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālo atbalstu
