Par pirmklasnieku nepiedzimst 0
Skolas gaitu sākums ir nozīmīgs notikums gan bērna, gan viņa vecāku dzīvē. Kā viss jaunais, arī 1. septembris parasti atnāk ar satraukumu un daudziem jautājumiem.
– Vecākiem jārēķinās – satraukums jaunajam skolēnam būs gan tad, ja viņš šīm gaitām ir pilnīgi gatavs un jaunās situācijās adaptējas viegli, gan tad, ja pie visa jaunā pierod lēni un ar grūtībām, – skaidro ģimenes terapeite Gunta Jakovela.
Bērns var teikt, ka ļoti vēlas iet uz skolu un tikpat labi arī apgalvot, ka turp neies. Tas lielā mērā atkarīgs no viņa iztēles un iepriekšējās pieredzes. Skolas gaitas var būt kā atvieglojums, ka beidzot vairs nebūs jāguļ pusdienlaiks. Priecīgas emocijas sākumā parasti sagādā arī jaunās, mācībām sagādātās lietas. Jaunākajiem bērniem vienmēr gribas līdzināties vecākajiem. Tāpēc, ja ģimenē jau ir kāds skolasbērns, pirmklasnieka prieks reizēm nozīmē ne tik daudz interesi par mācībām, bet gan to, ka viņš tagad ies skolā tāpat kā lielais brālis vai māsa.
Lai arī kā būtu patiesībā, vecākiem jāapbruņojas ar pacietību un jāsaprot, ka skolas gaitu sākums nenozīmē to, ka bērns pēkšņi vienā dienā mainīsies un pārvērtīsies par mazu pieaugušo, kurš pats noliks vietā jaunās drēbes, bez atgādinājuma izmācīsies, sakārtos savu darba vietu vai istabu. Tam visam vajadzīgi vairāki gadi, un vislabāk to iemācīt, vienkārši esot bērnam blakus un neuzkrītoši atgādinot to, kas kārtējo reizi piemirsies.
Pie jaunās dzīves noteikti vieglāk pieradīs bērni, kuriem vasaras sākumā jau bijusi iespēja iepazīties ar audzinātāju un skolas vidi, apskatīt savu nākamo klasi, noskaidrot, kur atrodas tualete… Pieaugušajiem reizēm tas šķiet nenozīmīgi, bet bērnam pat katrs sīkums var būt ļoti būtisks. Mazuļa labsajūta lielā mērā atkarīga arī no tā, cik mierīgi un droši par viņu jūtas vecāki. Tāpēc daudzās skolās adaptācijas mēnesī pirmklasnieku vecākiem ir iespēja katru rītu tikties ar bērna audzinātāju un izrunāt visus neskaidros jautājumus.
Vecākiem jāsaprot, ka viņi ir vienīgie, kuri var atbalstīt un palīdzēt savam bērnam tad, ja viņš pats to vēl nespēj. Šajā ziņā tikpat nozīmīgi, lai ģimenē būtu emocionāli tuvas attiecības un mazais, pārnākot no skolas, uzticētu pieaugušajiem savas izjūtas un pārdzīvojumus.
No ērtā par neērto
Vecākiem reizēm nākas sastapties ar pavisam jaunu pieredzi – bērns, kurš līdz šim spēlējies pats un bijis tipisks ērtais bērns, tagad gaida, lai viņam sēž blakus un palīdz. Tas, protams, prasa lielu uzupurēšanos un daudz laika, secina Gunta Jakovela.
Ja bērniņš nāk no noslēgtākas vides, viņš skolā, iespējams, pirmoreiz saskarsies ar to, ka kāds var nodarīt pāri. Varbūt viņam sākumā būs grūti izveidot attiecības ar skolas biedriem. Arī šādos gadījumos būtiski visu jau pašā sākumā izrunāt ar audzinātāju un nepieļaut, ka ieraušanās sevī un pāridarīšana kļūst par paradumu.
Ja vien skolā nav formas tērpu, bērniem, kuri lēni pierod pie jauniem apaviem un apģērba, sākumā labāk būtu lietot ierastās un mīļās drēbes un kurpes, nevis tikko nopirktās. Tas pats attiecas arī uz tiem, kuri ir izklaidīgi un mēdz regulāri daudz ko pazaudēt. Šādos gadījumos labāk nepirkt dārgu somu, treniņtērpu vai rakstāmpiederumus, bet iztikt ar vienkāršākām lietām, ļaujot bērnam paaugties līdz laikam, kad nekas vairs nepazudīs.
Mājasdarbi
Tikpat liels pārbaudījums kā 45 minūtes skolas solā mazajam pirmklasniekam var būt arī mājasdarbi, jo dārziņā, protams, tādu nebija. Tā var būt pirmā reize, kad bērns spiests darīt to, ko nevēlas. Tāpēc vecākiem jāmēģina iejusties viņa lomā un maksimāli jāpalīdz, lai mājasdarbu pildīšana nepārvērstos par mūžīgo bubuli un nebūtu šķērslis priecīgam doties uz skolu.
Pasaulē nav divu vienādu bērnu, tāpat nav arī vienas receptes, kad un kā labāk pildīt mājasdarbus. Kādam varbūt, pārnākot no skolas, vajag mazliet pagulēt, kādam – parotaļāties, un noteikti ir arī tādi, kuri jau pa ceļam uz mājām jūtas atpūtušies un uzreiz var ķerties pie darba. Bērnam, kuram grūti noturēt uzmanību, labāk tos darīt lēnām, pa vidu atvēlot laiku rotaļām.
Daži bērni ar jauno pienākumu jau pavisam ātri tiek paši galā, bet visbiežāk tomēr nepieciešama vecāku palīdzība. Vismaz līdz brīdim, kamēr pirmklasnieks tā pa īstam saprot, ko no viņa vēlas. Viņam tas viss ir jauns, un tāpēc velti gaidīt tādu pašu atbildības izjūtu kā no pieaugušā. Bērna uztverē mājasdarbi vairāk vajadzīgi mammai un skolotājai, nevis viņam pašam.
Tāpat kā sieviete mācās kļūt par mammu, kad viņai piedzimst mazulis, arī bērnam jāmācās kļūt par skolnieku. Un viņš savā jaunajā lomā noteikti iejutīsies vieglāk, ja blakus būs pieaugušais, kurš ierādīs, kā labāk sakārtot skolas somu, kurš atgādinās, ka pēc trim dienām jāprot dzejolītis no galvas vai jāizpilda uzdevums dabas mācībā.
Jebkurā gadījumā pats svarīgākais – starp daudzajiem pienākumiem neļaut bērnam pazaudēt pašvērtību, ko viegli sagraut, jauno skolnieku nepārtraukti rājot un kauninot.
Ja vecākiem nav pārliecības, ka bērns pats būs salicis visas skolai vajadzīgās lietas, labāk vakarā somas saturu kopīgi vai varbūt arī slepus pārskatīt, nevis ļaut, lai viņš jūtas nelāgi, īstajā brīdī neatrodot vajadzīgo lineālu vai mācību grāmatu. Tāpat arī, ja vecāki zina, ka atvasīte dzejolīti neiemācīsies vienā vakarā, labāk to sākt ātrāk.
Jo drošāks un pašpārliecinātāks pirmklasnieks jutīsies, jo ātrāk viņš uzņemsies jaunos pienākumus, un tie vairs neizraisīs nevēlamu stresu. Ar jaunajiem uzdevumiem tiksiet galā vieglāk, ja bērnam, pārnākot no skolas, būs noteikts konkrēts dienas režīms, kurā viņš orientējas – tiesa, ar piebildi, ka arī izņēmumi ir ļoti vajadzīgi…
Pulciņi
Uzsākot skolas gaitas, bērnam parasti piedāvā arī dažādus pulciņus. Tas viss, protams, ir jauki, tomēr vecākiem jāņem vērā, ka skola nav bērnudārzs, un pirmklasniekam jāpaspēj izpildīt arī mājasdarbus. Tāpēc šai jomā ļoti būtiski atrast zelta vidusceļu. Lai nav tā, ka bērns septiņos vai astoņos pārnāk no futbola treniņa, bet tad viņam vēl priekšā matemātika, latviešu valoda un dabas zinības.
Ja pirmklasnieks ar mājas darbiem viegli tiek galā, pulciņi noteikti ir labs brīvā laika pavadīšanas veids. Kustības pēc skolā pavadītās dienas bērna attīstībā ir tikpat nozīmīgas kā veselīgs uzturs un vecāku apskāvieni emocionālajai attīstībai. Tāpat bērns daudz pozitīvu mirkļu var gūt keramikā, dejošanā, vides draugu vai dramatiskajā pulciņā. Tie visi palīdz labāk iepazīt sevi un apzināties kā personību.
Taču pulciņi nedrīkst pārslogot. Reizēm šajā ziņā grēko hiperaktīvu bērnu vecāki, kuriem šķiet, ka atvase nepārtraukti jānodarbina. Bieži atklājas, ka patiesībā bērnam daudz būtiskāka ir mīļa saruna ar mammu un tēti vai ģimeniska kopā būšana.
Rotaļas
Gadījies redzēt, ka mazo skolēnu vecāki savāc visas bērna rotaļlietas un nodod tās labdarībai, sak’ – kam gan tagad vairs lelles un zaldātiņi! Tomēr arī no rotaļām ir jāizaug tāpat kā no drēbēm un apaviem. Ja mazajai meitiņai ir būtiski vakarā salikt gulēt lelles vai arī puikam gribas paspēlēties ar saviem beibleidiem vai spaidermeniem, tad nevajadzētu viņiem to liegt.
Jāļauj bērnam pašam pieņemt lēmumu, kad šķirties no rotaļlietām. Šajā laikā bērns vislabāk mācās spēlējoties. Attīstošās spēles, piemēram, atvieglo reizrēķina, pulksteņa un citu dzīvei būtisku prasmju apgūšanu.
Vairumam pirmklasnieku joprojām ļoti gribas parotaļāties, un tas nebūt nenozīmē, ka vēlāk negribēsies lasīt grāmatas. Drīzāk maz ticams, ka bērns izaugs par lielu grāmatnieku, ja atņemsiet viņa mīļās lelles un lācīšus. Visticamāk, ka tad lasīšanu viņš uztvers kā sodu…
Pirmklasnieks var būt tik ļoti ieslīdzis rotaļās, ka var pat atteikties mācīties. Šādā situācijā labāk mazliet nogaidīt un ļaut bērnam pabeigt iesākto spēli. Jāsaprot, ka viņam motivācija darīt to, ko negribas, vēl nevar būt tikpat liela kā pieaugušajam. Sapratne patiešām ir lielākā dāvana, ko vecāki var piedāvāt savam mazajam skolnieciņam. Protams, ir arī bērni, kuriem, sākot iet skolā, rotaļlietas patiešām zaudē aktualitāti.
Pagarinātā grupa
Atstāt vai neatstāt bērnu pagarinātajā grupā? Arī šajā ziņā viss ļoti atkarīgs no paša un vides, kurā viņš pavadīs šo laiku. Ideālākajā variantā skolā ir divas pagarinātās grupas – viena, kurā visi izmācās, un otra, kurā spēlējas, atpūšas un gaida atnākam vecākus. Pazīstot savu bērnu, var izvēlēties, kura grupiņa atvasei ir piemērotākā.
Vecākiem pašiem jāsajūt: ja bērns skolā nav izmācījies un vakarā jūtas tik noguris, ka ir grūti koncentrēties, varbūt jāmeklē iespēja nākt mājās agrāk. Taču, ja bērns skolā izmācījies, viņš priecīgs var nākt uz māju atpūsties. Un tikpat labi mācīšanās vakarā var arī nesagādāt ne mazākās mocības.
Emocionāli jūtīgam bērnam, kuram skola nozīmē milzu stresu, varbūt arī ir labāk uzreiz pēc stundām nākt uz mājām.
Protams, ar noteikumu – ja tur viņu gaida mīlošs pieaugušais, kurš gatavs palīdzēt sagatavoties nākamajai skolas dienai. Pētījumi vēsta, ka vien retais pirmklasnieks spēj vairākas stundas atrasties mājās viens. Vecāki, protams, var viņam sarakstīt dienas plānu, bet bērns vienalga ir par mazu, lai to izpildītu, tāpēc agri vai vēlu attiecībās iespējams saspīlējums, proti, mājasdarbus nāksies pildīt laikā, kad jau jāpošas uz čučumuižu.
Emocionāla drošība
Ļoti bieži bērni intelektuāli ir skolai gatavi, bet emocionāli – ne. Tad nepieciešams īpašs vecāku mīļums un atbalsts. Tāpat kā tiem, kuri sākuši skolas gaitas sešos, nevis septiņos gados.
Palaižot skolā sešgadnieku, gandrīz vienmēr pastāv risks, ka viņam vajadzīgās minūtes nosēdēt skolas solā būs grūtāk, viņš ātrāk piekusīs, iespējams, grūtāk ies arī mājasdarbos. Taču, apbruņojoties ar pacietību, arī šīs grūtības ir pārvaramas. Iespējams, sākumā bērnam nepieciešama lielāka vecāku un pedagogu uzmanība, bet laika gaitā viss nostājas savās vietās.
Pirmais trauksmes zvans parasti ir problēmas ar veselību, var izmainīties arī uzvedība (visbiežāk bērns kļūst agresīvs, viegli aizkaitināms), dažkārt nobloķējas intelektuālās spējas. Šādi bērni parasti ļoti jūtīgi uztver katru mazāko aizrādījumu, kas viņus var novest izmisumā.
Tāpēc vecākiem kopā ar pedagogu jāvienojas, ko darīt, lai sekmīgi pabeigtu iesākto mācību gadu, neiemantojot neveiksminieka titulu.
Vajadzības gadījumā labāk tomēr lieku gadu palikt tajā pašā klasē, nekā visus skolas gadus pavadīt kā neveiksminiekam. Sākot visu otrreiz, bērnam daudz kas jau būs pazīstams, viņam tiks dota iespēja izcelties ar savām prasmēm un līdz ar to atgriezīsies arī ikvienam tik būtiskais pozitīvais pašvērtējums. Galvenais – lai pozitīvo emociju būtu vairāk par negatīvajām, jo vislabākais palīgs bērnam mācībās ir emocionāli droša vide mājās, apziņa, ka viņu mīl arī tad, ja skolā nemaz tik labi nav veicies.
