Par pilsonību bez «itāliešu asinīm» 0
Itālijas iedzīvotāju vidū ir apmēram miljons nepilngadīgo, kuriem abi vecāki ir imigranti bez Itālijas pilsonības. Apmēram divas trešdaļas no šiem bērniem ir dzimuši jau Itālijā, taču atšķirībā, piemēram, no ASV, kur dzimušie bērni automātiski iegūst ASV pilsonību, Dienvideiropas valstī pilsonība pienākas vien tiem, kam ir “itāliešu asinis”, tas ir, vismaz vienam no vecākiem jau ir Itālijas pilsonība.
Jau daudzus gadus Itālijas sabiedrībā rit debates par nepieciešamību mainīt novecojušo pilsonības likumu un automātiski piešķirt pilsonību valstī dzimušajiem imigrantu bērniem. Par pagrieziena punktu šajās diskusijās kļuva valsts prezidenta Džordžo Napolitano uzruna aizvadītā gada nogalē, kurā viņš evaņģēlisko baznīcu delegācijas priekšā atzina, ka liegt jaundzimušajiem pilsonību “ir neprāts, absurds”.
Iedzīvotāji vāc parakstus
Valsts prezidenta pamudinājums sakārtot šo jautājumu kļuvis par dzinuli parakstu vākšanas kampaņai “Itālija esmu arī es”, ko kopīgi īsteno 19 dažādas sabiedriskās organizācijas. Kampaņas mērķis – līdz februāra beigām savākt vismaz 50 000 parakstu, kas pieprasītu parlamentam izskatīt pilsonības piešķiršanu Itālijā dzimušajiem imigrantu bērniem, – jau ir izpildīts. Lai gan parakstīties šādos gadījumos drīkst tikai Itālijas pilsoņi, mēneša sākumā savu atbalstu prasībai bija izteikuši jau 70 000 itāliešu. Savu pozitīvo viedokli šajā jautājumā paudusi arī katoļu baznīca un daudzu pilsētu pašvaldības.
Kampaņas organizētāju priekšlikums ir piešķirt Itālijas pilsonību valsts teritorijā dzimušajiem bērniem, ja vismaz viens no vecākiem ir legāli nodzīvojis Itālijā vienu gadu vai ja viens no vecākiem pats dzimis Itālijā. Otrs priekšlikums paredz, ka pilsonību varētu piešķirt arī tiem bērniem, kuri nav dzimuši Itālijā, taču ir ieradušies šajā valstī pirms desmit gadu vecuma sasniegšanas un ieguvuši šeit pamatskolas izglītību.
Pagātnē Itālijas parlamentā jau vairākkārt iesniegti priekšlikumi par pilsonības likuma izmaiņām. Vienu no tiem bija parakstījusi trešā daļa augšpalātas senatoru, un tas paredzēja automātiski piešķirt pilsonību visiem valsts teritorijā dzimušajiem. Priekšlikumu 2010. gada sākumā nobloķēja pret imigrantiem noskaņotā partija “Ziemeļu līga”, vienojoties ar Silvio Berluskoni vadīto “Brīvību tautai”, kas baidījās zaudēt piekritējus pirms pašvaldību vēlēšanām.
Politikai bail
“Politikai ir bail no jauniem vēlētājiem,” domā Karima Muala, trīsdesmit gadus vecā marokāņu izcelsmes žurnāliste, kura dzīvo Itālijā kopš deviņu gadu vecuma. Viņa uzskata, ka politisko partiju, it sevišķi “Ziemeļu līgas”, pretošanās pilsonības piešķiršanai bērniem ir politiska tuvredzība. “Itālijas iedzīvotāji noveco, un 60% itāliešu jauniešu pauduši gatavību atstāt valsti, lai meklētu darbu citur, bet otrās paaudzes imigranti cīnās par to, lai te paliktu. Tas notiek tādēļ, ka viņi zina, kādus upurus vecāki nesuši, lai nonāktu un paliktu Itālijā. Tagad otrā paaudze vēlas piepildīt vecāku cerības, te studējot un strādājot prestižu un labi apmaksātu darbu.” Taču pašlaik Itālijā ir iespējamas pat tādas situācijas, ka jaunietis, kurš dzimis, audzis, gājis skolā un sācis strādāt Itālijā, kāda iemesla dēļ zaudējot darbu, zaudē arī iespēju pagarināt savu uzturēšanās atļauju un tiek izraidīts no valsts, kurā pavadījis visu savu mūžu.
Arī melnādainā Seble Voldegiorgisa, kas dzimusi Boloņā 1981. gadā, uzskata, ka Itālija baidās no pārmaiņām. “Man rodas iespaids, ka Itālija vēl nav gatava atzīt, ka ir mainījusies.” Seble ironizē: “Es gribētu redzēt mikroskopā, ar ko atšķiras itāliešu asinis no franču, ķīniešu, peruāņu vai ugandiešu asinīm. Tad varbūt es saprastu to, kas man šobrīd šķiet neloģiski.”
Kā ir citur Eiropā
Itālijas pašreizējai situācijai līdzīga ir arī Nīderlandē un Lielbritānijā, kur valsts pilsonība jaundzimušajam pienākas tikai tad, ja tā ir vienam no vecākiem.
Taču Eiropā ir arī valstis, kas ar tādiem vai citādiem noteikumiem jau piešķir pilsonību savā teritorijā dzimušajiem ārzemnieku bērniem. Piemēram, Spānijā pilsonību var iegūt arī mazulis, kuram abi vecāki ir citas valsts pilsoņi, ja vien vismaz viens no viņiem ir jau pats dzimis Spānijā.
Francijā pilsonība tiek piešķirta visiem citu valstu pilsoņu bērniem, kas dzimuši Francijas teritorijā, tomēr tas nenotiek dzimšanas brīdī, bet gan tad, kad šie bērni kļūst par pilnvērtīgiem frančiem 13 gadu vecumā. Beļģijā dzimušie automātiski iegūst šīs valsts pilsonību, kad ir sasnieguši 18 gadu vecumu, bet var to iegūt jau gada vecumā, ja vecāki ir nodzīvojuši šajā valstī vismaz 10 gadus. Vācijas pilsonību var iegūt jau dzimšanas brīdī, ja vismaz viens no vecākiem ir valstī legāli nodzīvojis astoņus gadus. Arī Portugālē pilsonība tiek piešķirta dzimšanas brīdī, taču vecākiem jābūt nodzīvojušiem valstī 10 gadus. Vēl vienkāršāki noteikumi ir Īrijā – pietiek, ja viens no vecākiem ir valstī nodzīvojis trīs gadus.
