Aivars Eipurs: Par pieņēmumiem 3
Ar gandrīz visām lietām un pieņēmumiem ir tā, ka tā var būt un tā var arī nebūt. Bieži ar diezgan lielu pārliecību var teikt, ka lielākajā daļā gadījumu tā arī ir, bet, protams, ka konkrētajā gadījumā var būt arī citādi.
Nereti, kad formālā vai neformālā atmosfērā diskutēju par dažādiem pieņēmumiem, atgriežos pie augstākminētā. Plaši pazīstams ir Marka Tvena teiciens par to, ka ir mazi meli, lieli meli un statistika. Šo un tālāk manis rakstīto atkal ierosināja nesen portālā “satori.lv” izlasītā saruna starp teologu Juri Cālīti un teātra režisoru Regnāru Vaivaru. Konkrēti, tas bija Jura Cālīša ieskats vai pieņēmums par latviešu aktieriem. Ka krievu vai franču aktieriem viss notiekot dabīgi, turpretī latviešu aktieriem drīzāk sanākot “es tagad spēlēju, man tā jāspēlē”. Un ļoti reti šī sajūta pametot. Svarīga ir šī piebilde par reto sajūtu, jo tas nozīmē to pašu, ko man, proti, ka daļā gadījumu (cits jautājums, cik lielā) tā var arī nebūt. Piemēram, Viļa Daudziņa monoizrādē “Vectēvs”. Cits piemērs. Pirms pāris gadiem kādā svarīgā kultūras sasniegumu apspriešanā kāda cienījama eksakto zinātņu pārstāve nopietnā intonācijā pauda, ka pret jaunākās latviešu literatūras kvalitāti esot noskaņota skeptiski. Apgalvojums šķita visai bērnišķīgs. Aizpērn vien iznāca trīs pamatīgi darbi: Māra Bērziņa “Svina garša”, Gunta Bereļa “Vārdiem nebija vietas” un Noras Ikstenas “Mātes piens”. Pateicoties šiem trim romāniem, vēsturisko romānu sērijas iecere ir pilnībā attaisnojusies. Un kur tad vēl tādi agrāk iznākuši darbi kā Ingas Ābeles “Klūgu mūks” un “Paisums”, kā arī lieliskie Ingas Žoludes “Silta zeme” un Margaritas Perveņeckas “Gaetāno Krematoss”!
Līdzīgi pieņēmumi, proti, ka nekā izcila mums šobrīd nav, ir lasīti un dzirdēti ne no viena vien mākslas pārstāvja par citām mākslām. Tas paradoksālā kārtā mazāk saistīts ar informācijas trūkumu, bet drīzāk ar informācijas drūzmu, tiesa gan, ne interesējošajā priekšmetā, bet viscaur, kas traucē pieslēgties nopietnāk vēl citai sfērai ārpus savējās. Un tad, labākajā gadījumā, apmierinās ar žūrijās godalgoto apskatīšanu vai paklausīšanos. Šī te ir jaunāka parādība pretēji daudz senāk konstatētajai, ka jau stipri gados esoši mākslu pārstāvji vai to vērotāji apgalvo, ka viss iet mazumā.
Ja par kultūru plašāk, iezīmīgi ir apgalvojumi par tautām – “viņi ir tādi un tādi”; raksturīga ir visu mešana pār vienu kārti. Te svarīgi, cik oficiāla ir sarunas vide. Ievērojama vieta ir korektumam vai politkorektumam. Neskatoties uz to, ka sen zināms, ka katrā tautā ir savi labie un sliktie, savi brīnumjaukie un nelieši, arī slepkavas, tomēr neformālās sarunās ir kārdinājums melst par latviešiem, amerikāņiem, zviedriem, frančiem, vāciešiem, poļiem, krieviem vispār. Īpaši jau par krieviem. Vēl sadalot – krievi vispār, krievi Krievijā, krievi Maskavā, Pēterburgā un provincēs, krievi Rīgā un Daugavpilī, krievi Latvijas laukos… Un “visiem skaidrs”, kāpēc. Es laikam pavisam bez krieviem nevarētu, pat nedomājot par krievu literatūru.
Tad vēl – bēgļi kā “tauta”. Man šķiet, ka baidās arī politkorektie, jo tas ir cilvēciski. Taču atšķirībā no citiem viņi zina, ka nav jābaidās par daudz, bet ir jābūt uzmanīgiem. Jāuzmanās gan ir arī pašiem ar sevi. Atgādināšu par amizanto gadījumu pirms kāda laika, kad kāds samērā aktīvs bāleliņš sociālajā tīklā bija ievietojis un komentējis bildi ar it kā bēgļa piekautu meitenīti. Izrādījās, ka patiesībā tas ir zēns deviņus gadus vecā attēlā un ka bildē redzamās pēdas uz sejas ir no suņa koduma. Kad pretbēgļu entuziasts to uzzināja, viņš izteica gandarījumu, ka viss esot tā, kā esot, bet “ja nu tā būtu bijis”… Sak, brīdinājums neskādē. Pēc tam kāds asprātis izplatīja savas baumas, proti, ka pretbēgļu entuziasts sit savu sievu. Tā kā tas neapstiprinājās, tad baumu izplatītājs numur divi norādīja uz līdzību: labi, ka nesit sievu, bet ja tā būtu bijis… Drošs paliek drošs.
