Sandra Dieziņa: Par piena prostitūtām un ķeizariem 19
“Nedrīkst piena prostitūtām maksāt vairāk nekā pastāvīgajiem piena piegādātājiem!” Tik skarbs kāda zemnieka aicinājums izskanēja nesen notikušajā piena nozares pārstāvju sanākšanā Vidzemē. Senā amata vārdā viņš nodēvēja tos zemniekus, kas cerībā saņemt lielāku piena cenu strauji lauž līgumus un pienu piegādā tiem, kas vairāk maksā. Šoreiz tirgu sašūpojuši poļu uzpircēji, kas Latvijas zemniekiem piedāvā augstāko cenu pēdējo divu gadu laikā – pat 0,34 eiro/kg, šāda tā bija vienīgi pirms krīzes. Par zemnieku aiziešanu trauksmi ceļ vietējie piena pārstrādātāji, kas, zaudējot sadarbības partnerus, zaudē pašu galveno – izejvielu. Lieki teikt, ka radīt produktu bez izejvielas vienkārši nav iespējams.
Un te pat neko nevar pārmest ražotājiem, kas tik ilgu laiku turēti bada maizē, saņemot zemāko piena cenu visā Eiropas Savienībā. Kā sacīja viens no zemniekiem – ilgi esam bijuši vergi, tagad varam uzelpot. Taču augstākas piena cenas vēl nedod drošību nākotnē. Proti, kas notiks gadījumā, ja poļiem mūsu piens vairs nebūs vajadzīgs? Vai šādu situāciju nozares eksperti ir vērtējuši? Te nu atkal nonākam pie sadrumstalotās piena pārstrādes. Spriediet paši – pašlaik Latvijā ir 64 piena iepircēji, tostarp 38 piena pārstrādes uzņēmumi – vai tas nav par daudz nozarei, kurā ir 157 tūkstoši govju? Piemēram, uz Dundagu tālajā Kurzemē pēc izejvielas dodas sešu uzņēmumu transports. Faktiski piena mašīnas pa Latviju braukā krustu šķērsu, līdz ar to pašizmaksa saražotajam ir ļoti liela. Ražotāji jau aicina domāt par otrā līmeņa kooperāciju un tas jādara ātri, jo laika ir maz. Tiesa, nevienam gan nevar likt kooperēties piespiedu kārtā. Un bažas joprojām raisa tas, ka neuzticamies viens otram un esam kā mazi ķeizari.
Par kooperāciju mudina domāt arī Zemkopības ministrijas amatpersonas, vienlaikus atgādinot, ka “mums ir nacionālā īpatnība – ir grūti kooperēties”. Taču cipari ir nepielūdzami – no aptuveni 7100 saimniecībām, kas pienu realizē pārstrādei, tikai tūkstotis apvienojušās kooperatīvos. Tas rāda, ka Latvijā piena nozarē vēl ir lielas iespējas kooperācijai. Tiesa, daļai saimnieku svaigā atmiņā nesenā pieredze ar kooperatīvu “Trikāta KS”, ko tiesa pagājušajā gadā pasludināja par maksātnespējīgu, un kooperatīvs palika parādā zemniekiem nepilnus trīs miljonus eiro. Tie joprojām nav atgūti. Daļa zemnieku neslēpj, ka tieši šī negatīvā pieredze viņus attur no kooperēšanās.
Taču šodien jāsaprot, ka viens nav karotājs un, atliekot kooperāciju uz tālu un nezināmu nākotni, jau tā mazais Latvijas piena apjoms var izšķīst lielajā piena upē, neveidojot vienotu spēku, kas ļautu ietekmēt tirgu.
Sadarbības kultūras neesamība, cenu genocīds, bailes un neuzticēšanās, nogaidīšana, bezmērķība – arī šādas nacionālās īpatnības tiek minētas kā šķēršļi nozares izaugsmei. Taču, līdzko rastos spēks, kas spētu savākt aptuveni trešdaļu no saražotā piena apjoma, tas kļūtu par nopietnu spēlētāju tirgū un spētu diktēt noteikumus. Daļa zemnieku uzskata, ka kooperācija jāveido ne vien Latvijas, bet jau Baltijas līmenī. Arī Latvijā ir vairāki piena ražotāji, kas iesaistījušies Igaunijas kooperatīvā “E-Piim”. Viens no viņiem – z/s “Ceriņi” īpašnieks Aldis Kļaviņš – ar izvēli ir apmierināts un mudina arī citus pārtraukt vilkt robežas ne vien gar savu sētu, bet arī valstīm. “Kamēr piena ražotāji nerunās vienā valodā ar pārstrādi, kamēr ar katru kāju stāvēsim savā laivā, tikmēr kā nozare tālu netiksim. Piena ražošanā Latvija ir pundurītis. Ja varētu poļu laivā nostāties ar abām kājām, būtu labi,” sprieda saimnieks. Citiem gan šķiet, ka robežas ir visnotaļ svarīgas un labāk spēkus stiprināt pašu mājās. Prognozes liecina, ka pasaulē piens būs vajadzīgs, jo pieprasījums augs, īpaši Āzijas valstīs, tāpēc šobrīd vairāk nekā jelkad ir jānomet ķeizaru kronis un jādomā par nozares stiprināšanu. Jo pēc kāda laika, kad piena vilciens būs aizgājis, Latvijas piena nozare var attapties Eiropas nomalē.
