Diāna Jance: „Ir pieminekļi, kas jānogāž sevī” 24
Diāna Jance, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Kovida pandēmijas laikā pasaule itin kā apstājās, toties tagad tās skrējiens kļūst arvien aumaļaināks. Pat mūsu mazajā, bieži tik rāmajā dīķī gandrīz ik pārnedēļu uzmilst šerpas sarunas, kas aicina uz asu darbību.
Pagājušajā nedēļā skaļas debates izvērsa Rīgas domes Pieminekļu padomes vairākuma lēmums demontēt un pārvietot vairākus Rīgas pieminekļus. To skaitā rodams PSRS militārā kompleksa izstrādātāja Mstislava Keldiša, rakstnieka Andreja Upīša (viņš lūdza Latviju uzņemt PSRS sastāvā), kā arī patvaļīgi uzstādītais rakstnieces Annas Sakses piemineklis. Vēl plānots aizvākt arī Aleksandra Puškina pieminekli, jo beidzot noskaidrojies, ka dzejniekam nav bijusi tieša saistība ar Latviju.
Tiešām ir pienācis laiks. Vai mēs, kultūras cilvēki, būtu uzstādījuši šos pieminekļus, ja būtu auguši un dzīvojuši brīvā, neatkarīgā un demokrātiskā valstī? Vai šie pieminekļi uzstādīti latviešiem, ar kuriem lepojamies mēs, šīs valsts nācija? Vai tie ir goda vīri un goda sievas, ko šodien, nākamās un aiznākamās paaudzēs vēlamies cildināt svētkos un ikdienā? Toreiz, kad šos pieminekļus cēla, nebijām ne brīvi, ne neatkarīgi.
Domāju, ka teju katrs šī gada laikā ir jautājis – kā vēl varētu palīdzēt Ukrainai? Šī ir atbilde ukraiņiem un mums pašiem – Ukraina cīnās arī par mums, un ukraiņiem ir svarīgi, lai Latvijā nebūtu imperiālismu un padomju laika ideālus slavinošu akmens tēlu.
Ukraiņiem un mums pašiem ir svarīgi attīrīties no okupācijas gadu pazemojumiem, kam saknes sniedzās vēl senajos cara laikos. Tieši to pašlaik dara ukraiņi, tāpēc svarīgi, lai brīvas un demokrātiskas valsts galvaspilsētā, tāpat kā visur citur mūsu zemē, nerēgotos tie, kuri reiz stāvēja pret šo valsti. Varam pat runāt skaidru valodu, ja reiz daudzi latvieši aizrāvušies ar ezotēriskām zintīm – šie bluķi pavisam jūtami ap sevi izdala tumšu auru. Laiks dziedināt čakras!
Vēl par pieminekļiem – tiešām nesaprotu, kādēļ gan Rīgā netālu no Nacionālā teātra bija aizkavējies Mstislava Keldiša tēls. Viņš te gan bija dzimis, bet, spriežot pēc biogrāfijas faktiem, nodzīvojis vien četrus gadus. 1956. gadā viņam piešķirta medaļa par īpaša uzdevuma izpildi jeb ieguldījumu kodolieroču attīstīšanā Lavrentija Berijas vadītajā staļiniskajā kodolprogrammā. Vai ar to mums joprojām būtu jālepojas? Piemēram, jau deviņdesmitajos gados, pēc tam, kad Latvija bija atjaunojusi neatkarību, Komunāru laukuma visus 27 par padomju varu kritušos komunārus pārapbedīja un viņu krūšutēlus aizveda nezināmā virzienā.
Vēsturi neesot iespējams mainīt, tagad notiekot lapu plēšana no itin dzīvas miesas – tā kurn sociālajos medijos. Bet dažreiz ir jēgpilni izplēst nekam nederīgas lappuses, jo nākamajām paaudzēm nav jāatstāj grafomānija un meli. Vai labāk nebūtu domāt par pieminekļu celšanu tiem, ar kuriem tiešām varam lepoties, tiem, kuri padomju okupācijas laikā bijuši noklusēti? Dižajiem Latvijas valstsvīriem, kuriem mūsdienās bieži pat kapa kopiņas neapkoptas.
Dzejnieka Leonīda Breikša nāves vieta un datums Sibīrijas izsūtījumā nav pat zināms. Viņš uzrakstīja patriotisko “Svēts mantojums šī zeme mūsu tautai/ Un svētīts tas, kas drošs par viņu krīt”. Vai tiešām kāds teiks, ka viņš nebūtu pelnījis pieminekli, bet Anna Sakse un Andrejs Upīts “mūžam lai dzīvo” Latvijas ielās? Un kā ar padomju varas totāli aizliegto dzejnieku Edvartu Virzu, kurš savā dzejolī “Karogs” aicina: “Celies augstāk, plīvojošais, / kur zūd saulē debess jums. / Lai redz tevi, kas šo zemi / kādreiz pārstaigās pēc mums.” Diezin kādus mūs saredzētu Leonīds Breikšs un Edvarts Virza?
Ir pieminekļi, kas jānogāž sevī. Ir pieminekļi, kas ir jānogāž uz mūsu valsts zemes. Mums vēl ir ko darīt, izravējot Latvijas zemi, kultūraugi augs raženāk.
