Par lētākām zālēm un nodokļiem pensijām saruna ar LPF līderi Aiju Barču 3
Ar jaunievēlēto Latvijas Pensionāru federācijas (LPF) valdes priekšsēdētāju AIJU BARČU aprunājamies, ka nokļūšana pensionāru rindās ir nenovēršama nelaime. Visi reiz tur būsim. Liepājniece Barčas kundze pēc piecpadsmit Saeimā aizvadītiem, nostrādātiem gadiem tagad uzņēmusies lielās Latvijas senioru saimes vadību – LPF pārstāv 130 vietējās organizācijas, daudzus simtus tūkstošu cilvēku gados. Tas ir ievērojams spēks.
Kāds LPF vadītājas un ekspolitiķes Barčas skatījumā ir Saeimā notikušais balsojums par prezidentu? Pēc ievēlēšanas Levits teica, ka būs prezidents jauniem un veciem, trūcīgiem un pārtikušiem. Kolīdz Levita kungs nokļūs pilī, jums tūliņ jāklauvē pie pils vārtiem!
A. Barča: Rindā ne pie viena politiskā spēka un arī pie Valsts prezidenta nestāvēsim, bet droši vien Levita kungu uzrunāsim. Ja spriež pēc politiskajā telpā parādītajām kvalifikācijām, domāju, ka par prezidentu ievēlēts pareizais, piemērotākais kandidāts.
Ko interesantu pensionāriem dzirdējāt Eiroparlamenta priekšvēlēšanās? Tur debatēs ne reizi vien izskanēja – kā tikšot Briselē, tā gādāšot par vietējo vecīšu sociālo aizsardzību. Arī Francijas prezidents Makrons izteicies, ka Eiropā esot jānodrošina vienāda minimālā pensija. Vai tas iespējams?
Aicināšu nākamajā LPF valdes sēdē izskatīt pirmām kārtām jautājumu par to, ko politiskie spēki solīja nacionālajās vēlēšanās. Tāds modelis būs pareizāks. Diez vai Eiropā varam salāgot visiem vienādu minimālo pensiju. Tas būtu grūts uzdevums. Kaut gan, iespējams, mūsu ievēlētie eiroparlamentārieši sāks risināt šo jautājumu, dabūs papildu līdzekļus no Eiropas bagāto valstu budžeta. Bet tas ir nākotnes jautājums. Sāksim ar labajiem solījumiem, ko izteica cienījamie vietējie politiķi. Gluži tāpat Latvijā runā, lai visās pašvaldībās mēs spētu nodrošināt vienāda līmeņa pabalstus tiem, kam tas nepieciešams. Pagaidām tas nav izdevies. Jāskatās, kam un uz ko līdzināmies, vai nelielajos novados pietiks naudas, lai paceltos līdz bagāto novadu līmenim.
Vai nav jāraugās administratīvi teritoriālās reformas kontekstā? Teiksim, atjaunos Liepājas rajonu, vai no tā pensionāram spēs iedot vairāk?
Kā no ministra Pūces kunga esam dzirdējuši, palikšot vien divas pilsētas – Rīga un Jūrmala –, pārējās, tostarp Liepāja, būs ar piekļaujošo teritoriju. Lasīju Liepājas pašvaldības vadītāja Jāņa Vilnīša interviju, kurā viņš pauž uzskatu, ka pēc apvienošanas būšot vieglāk risināt veselības un sociālā bloka jautājumus. To domu ne sevišķi sapratu, bet nolēmu, ka nav ko traucēt darbā Vilnīša kungu. Kad Saeima pieņems galīgo lēmumu par administratīvi teritoriālo reformu, tad parunāsim. Jo cilvēkiem, kas dara, tāpat jābūt uz vietas. No Aizputes un Gramzdas uz Liepāju nebrauks cilvēki, lai rakstītu iesniegumus, pieprasītu pabalstus.
Partiju plāni pirms vēlēšanām tiešām bija daudzsološi, palīdzība veciem cilvēkiem jau ir ceļā. Tā būšot klāt ar nākamo budžeta gadu.
Lemšana par nākamo budžeta gadu jau ir klāt, tikām mani satrauca kāda iepriekš neredzēta lieta politiskajā laukā. Maijā notika LPF 11. kongress – un nebija ieradies neviens pārstāvis no Saeimā ievēlētiem politiskajiem spēkiem, neviens no Sociālo un darba lietu komisijas! Vienīgais saņemtais apsveikums kongresa delegātiem bija no Saeimas priekšsēdētājas Ināras Mūrnieces.
Vēlēšanas beigušās.
Jā, bet parādītā attieksme – par daudz skaudra!
Kam to pārmetat?
Neuzskatīju par pienākumu pēc kongresa apzvanīt katru amatpersonu un teikt – kā tā, jūs aizmirsāt pensionārus! Domāju, parunāsim atsevišķi, pēc tam kopā strādājot.
Pēc vēlēšanām atbildīgajos posteņos norīkoti jauni vadītāji – Saeimas Sociālo un darba lietu komisiju vada Skrides kungs, labklājības ministre ir Ramona Petraviča. Esat iepazinusies?
Esmu. Sociālo un darba lietu komisijas sēdē priekšsēdētājs ātri noreaģēja uz mūsu priekšlikumu, atjaunoja senioru darba grupu. To vada opozīcijas deputāts Andrejs Klementjevs, kurš parlamentā ievēlēts septīto reizi, visu laiku darbojies ar sociālajām lietām, sfēru pārzina. Notikusi pirmā sēde un izstrādāts konkrēts likumprojekts par piemaksu pie darba stāža personām, kuras pensionējās no 2012. gada 1. janvāra. Pēckrīzes laikā šiem cilvēkiem netika aprēķināta pensija. Likumprojekts nodots izvērtēšanai Finanšu ministrijā.
Vai tiks saņemts pozitīvs atzinums? JKP deputāti esot iebilduši, ka tas neko nedos, jo būšot ienākuma nodoklis, kas jāmaksā no pensijām.
Lietas jāskata kopumā. Neapliekamais minimums šogad ne tikai valsts vecuma, bet arī invaliditātes un apgādnieka zaudējuma gadījumā noteiktajām pensijām ir 270 eiro, 2020. gadā tas būs 300 eiro, 2021. gadā – 330 eiro apmērā, kā tas ir spēkā saskaņā ar likumu par iedzīvotāju ienākuma nodokli. Šaubos, vai tas “neko nedos”, jo likumā par valsts pensijām 2018. gada oktobrī indeksēja pensijas, ņemot vērā kopējo darba stāžu. 2019. gadā budžetā paredzēta nauda, un iepriekšējā parlamentā nobalsots, ka oktobrī indeksējama ne tikai pensija, bet arī piemaksa par darba stāžu. Tā ir jauna lieta, notiek pirmoreiz. Lielākā indeksācija būs senioriem, kuriem kopējais darba stāžs ir 45 gadi un vairāk.
Pensionāru materiālais stāvoklis uzlabosies!
Neteikšu, ka visu pensionāru. Piemēram, un par to nopietni runā LPF, noteiktais neapliekamais minimums ir 270 eiro, bet ir cilvēki, kuru pensijas nemaz nesasniedz šo summu. Runa ir par ļoti mazu pensiju saņēmējiem. Manuprāt, ir jādomā, lai pensijas neapliek ar nodokļiem vismaz minimālās algas apmērā. Latvijā ir arī lielu un ļoti lielu pensiju saņēmēji. Vai visas pensijas nav apliekamas ar nodokļiem? Nezinu.
Kāpēc līdz šim nav izdevies to panākt?
Tāpēc, ka sirsnīgi skaitījām naudu, ko varam atļauties un ko nevaram. LPF 11. kongress noteica ļoti konkrētus panākamus uzdevumus. Vai nu būs jāslēdz līgums, vai kā citādi jāorganizē sadarbība ar Latvijas Pašvaldību savienību, kur bija galvenie cilvēki, kas iebilda pret pensijām bez nodokļiem. Jo tas ir iedzīvotāju ienākuma nodoklis, no kura lielāko daļu paņem pašvaldības. Stāstīsim, centīsimies pierādīt, ka vecie ļaudis ir tiesīgi dzīvot labāk, nekā tas ir šodien.
Valdības līmenī sagaidāt atsaucību šādām lietām?
Skatīsimies. Domāju, Pensionāru federācijai ir tiesības un pienākums uzrunāt visus 13. Saeimā ievēlētos spēkus. Ne aicināti, ne lūgti, pašreiz ir atsaukušies “Attīstībai/Par”, kuri elektroniski atsūtījuši sadarbības projekta piedāvājumu. Pēc šī parauga aicināsim sadarboties arī pārējās frakcijas.
Kamēr valstī pie teikšanas bija ZZS un Saeimā sēdēja LPF priekšsēdētājs Andris Siliņš, federācija skaitījās valstiska organizācija. Vai tagad, kad Zemnieku savienība vairs nav pie varas un Pensionāru federācijas vadību pārņēmusi bijusī ZZS apvienības biedre Barča, netiksiet ieskaitīti “nevalstiskā” vai pat “pretvalstiskā” spēkā?
Nē. LPF strādā atbilstīgi statūtiem, un tur rakstīts, ka valdes priekšsēdētājs nevar būt politiskas partijas biedrs. Es pārstāvēju Liepājas partiju, bet tajā esmu apturējusi aktīvu darbību. Izprotu lietu kārtību, pa ilgiem gadiem esmu iemācījusies, ko politikā drīkst, ko nedrīkst.
Piketi, mītiņi, protesta demonstrācijas pret valdību pašreiz nav pensionāru darba kārtībā?
Arvien esmu turējusies pie uzskata, ka daudz vairāk var panākt, sarunājoties, slēdzot sadarbības līgumus. Mans telefona numurs gadiem ilgi ir zināms daudziem senioriem, atrast mani var. Es ticu, ka politiskie spēki no sirds solīja “3 reiz 500” programmu vai ka minimālā alga būs 1000 eiro. Ar viņiem jārunā, nepārtraukti atgādinot un prasot, kā jūs to panāksiet četru gadu laikā?
Redz, valsts sociālās apdrošināšanas iemaksas pēc būtības nav klasisks nodoklis un sociālajā budžetā pašlaik ievāktais atlikums ir uzkrāts pāri par 800 miljoniem eiro. Strādājošo iemaksāto naudiņu tērē Latvijas konsolidētajā budžetā. Bet, ja tā būtu vajadzīga pensiju indeksācijai vai citām pensionārus atbalstošām lietām, valdībai jārod iespēja izmantot uzkrātos līdzekļus!
Atceros 90. gadu beigas, kad sociālās apdrošināšanas budžetā pietrūka naudas, lai varētu segt pensiju izmaksas. Tad Sociālās nodrošināšanas aģentūra aizņēmās no pamatbudžeta Valsts kasē ar procentu likmi 6%, ko ar deputātu iebildēm izdevās nokaulēt līdz 4%. Aizņēmumu godprātīgi nomaksāja un atdeva pilnā apmērā. Tagad pamatbudžets vairāk nekā 800 miljonus izlieto savām vajadzībām ar procentu likmi 0. Arī te var būt diskusija gan ar premjeru, gan finanšu ministru, vai tā ir taisnīgi. Man patīkami atzīmēt, ka finanšu ministrs Jānis Reirs zina un pazīst sociālā bloka jautājumus no bijušā labklājības ministra pozīcijas. Tā ka esmu par konstruktīvu sadarbību. Tikai tad, ja pavisam nevarēsim sarunāties, seko piketi, manifestācijas, iesaistot citas NVO, arodbiedrības.
Pirms kāda laika nereti tika apgalvots, ka šodien strādājošie 30 un 40 gadus vecie lai nemaz nerēķinās, ka saņems pensiju. Tagad runas pieklusušas, bet vai tā varētu būt, ka nākotnē pensijas būs ļoti mazas vai to nebūs nemaz?
Tas, ka mazo pensiju saņēmējiem valsts vai pašvaldības varētu vairāk palīdzēt, nav noliedzams. Bet man gribētos, lai LPF valdē mēs paši izdiskutētu – kas ir cilvēks ar mazu pensiju? Vai tie ir tālajos padomju gados strādājušie? Vai tie ir cilvēki, kuri tagad, sākot pensionāra gaitas, visā savā darba mūžā var pierādīt tikai apmēram 15 gadu darba stāžu, par kuru ir samaksāti nodokļi. Daudzi ļaudis zina, un arī man tas teikts – “gribu dzīvot labi šodien”. Tādēļ – nodokļus nemaksāju. Bet pensijas vecums kaut kā nejauši pienāk, un, ja pilnos pensionāra 63 gados 6 mēnešos ir sarežģīti pierādīt 15 gadu darba stāžu – man to grūti pieņemt.
Redzu divas iespējas, kā uzlabot senioru dzīves apstākļus. Pirmā – piemaksa par darba stāžu. Pašlaik tiem, kas pensionējās līdz 1996. gada 31. decembrim, ir piemaksa pusotras eiro par katru gadu. Tiem, kas pensionējās no 1997. gada 1. janvāra līdz 2012. gadam, piemaksa ir 1 eiro, bet no 2012. gada pensijā aizgājušiem ir šis jaunais likumprojekts, ka arī viņiem maksās pa eiro. Ja redzu, ka cilvēkam stāžs ir liels, bet pensija neliela, tad otrs solis, kā palīdzēt, – mazās pensijas indeksēt divreiz gadā, aprīlī un oktobrī. Bet tas ir “garāks” jautājums, ko nevar paredzēt 2020. gadā.
Lasu, ka valstī sen neesot pārskatīts iztikas minimuma grozs. To vajadzētu skatīt un atjaunot?
Iztikas minimuma grozs pieņemts pirmās Godmaņa valdības laikā. Cik zinu, pašreiz Labklājības ministrija izvērtē situāciju, runā par minimālo ienākumu, kāds tas ir strādājošiem, daudzbērnu ģimenēm, kā arī pensiju saņēmējiem. Arī pēdējie ir daudz un dažādi – cilvēki saņem vecuma, invaliditātes, apgādnieka zaudējuma, speciālās un izdienas pensijas. Par pēdējām divām kategorijām nebūtu ko satraukties, šīs pensijas nav tik mazas. Par pārējiem jābūt precīzai informācijai. Kad man saka – daudziem cilvēkiem nav izdevusies dzīve, ir slikta veselība, vēl citas vainas, atbildu, ka invaliditātes pensiju piešķir, ja var pierādīt trīs gadu darba stāžu.
Jautājums arī par to, ka Latvijā ir cilvēki, kuri, ilgus gadus nostrādājuši, turpina strādāt. Ne tikai tāpēc, ka gribas būt sabiedrībā. Ļoti daudzi seniori strādā tāpēc, lai varētu iztikt, lai varētu atbalstīt savu ģimeni – gan bērnus, gan mazbērnus.
Bet, ja cilvēks visu laiku dzīvojis kā sienāzis, kurš čīgāja pijoli, līdz pienāca rudens un sākās lielas šausmas, tā arī varētu būt. LPF ar plašsaziņas līdzekļu starpniecību varētu censties jauniešiem, 35–40 gadus veciem darba ņēmējiem pastāstīt, ka gadi skrien ļoti ātri. Kur bijis, kur nebijis, pensijas vecums ir klāt. Un 2025. gadā būs jāpierāda jau 20 gadu stāžs. Citādi pensijai kvalificēties nevarēs.
Kā vēl LPF vadība varētu aicināt atbalstīt pensionārus? Pie redakcijas karstā telefona dažkārt nākas uzklausīt sirdi plosošus stāstus, ka visa pensija aiziet zālēm, ka nav atlaižu komunāliem pakalpojumiem, slimnīcas līdzmaksājumiem. Vienīgais mājoklis, par kuru nebūs jāmaksā nodoklis, – arī to uz vēlēšanām startējušās partijas solīja vecļaudīm!
Ja ir runa par nekustamā īpašuma nodokli, likumā ir rakstīts, ka pašvaldība drīkst piemērot atlaidi līdz 90%. Jā, solīts tika, ka seniora vienīgajam īpašumam, kur viņš pats dzīvo un ir deklarēts, būšot 0% likme, bet ir ne mazums senioru, kuri mūžā tikuši pie diviem trim īpašumiem, ko ar viņiem darīsim? Līdz ar to prasība ir leģitīma, bet – nopietni izvērtējama. Jāpēta partiju plāni, jārunā ar Saeimā un ministriju vadībā ievēlētajiem cilvēkiem, arvien jāvaicā, kā viņi solīto domā realizēt. NĪN arī neiet valsts, bet pašvaldības kasē. Jātiek skaidrībā ar LPS, Lielo pilsētu asociāciju.
Par atlaidēm slimnīcu līdzmaksājumos, medikamentiem – man šķiet, ir labs brīdis, lai par to runātu, prasītu.
Politiskajiem spēkiem, kuri pirms vēlēšanām sacīja, ka panāks palētinātas zāles, vajadzētu pildīt solīto.
Jūs uzņēmāties LPF vadītājas pienākumus ar atsaucību un entuziasmu, vai bijāt grūti pierunājama?
Mans maizes darbs ir sociālā darbiniece Liepājas slimnīcā, kamēr LPF vadīšana ir sabiedriskais darbs, par ko atlīdzību nemaksā. Mani izaicināja, kā iepriekšējais vadītājs Siliņš apgalvoja, tas, ka mani ierasties kongresā lūgušas ap 40 organizācijām – kur man bija likties? Aizgāju, pateicu, nebīdamies arī skaudru vārdu, un notika vēlēšanas, pēc kurām man uzticēja pienākumu. Tad man tas godprātīgi jāveic.
Neslēpšu, ka ar vienu otru politiķi priekšā stāv nebūt ne vienkārša saruna.
Sadarbību ar Pensionāru federāciju “pērk” “PNB Banka” – bijusī “Norvik banka”, šīs bankas īpašnieks Grigorijs Guseļņikovs tiesājas ar Latvijas valsti. Banka dod telpas federācijas domes sēdēm, iepriekšējais LPF vadītājs Andris Siliņš reklamēja bankas sniegtos pakalpojumus… 2017. gadā slēgta vienošanās par bankas sadarbību ar Pensionāru federāciju uz pieciem gadiem. Vai jūs to turpināsiet?
Par to nevaru neko pateikt. 10. jūnijā LPF valdes sēdē ieradīšoties bankas pārstāvji, klāt būs Andris Siliņš, tad vērtēsim.
