Par pandēmijas naudu – seriāli, Slepenības ministrija, nepatika “pēriens”. Nedēļas notikumu apskats 0
“Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Cilvēks. Nepatika “pēriens”
Laikā, kad visa uzmanība pievērsta jaunajai Rīgas domes koalīcijai un varas sadalei tās iekšienē, vēlēšanu zaudētāji maz kuru interesē.
“Viņi [“Saskaņa”] sapratuši, ka šajās vēlēšanās dabūs pērienu,” jau iepriekš intervijā “Latvijas Avīzei” izteicās “Jaunās Vienotības” saraksta līderis Vilnis Ķirsis. Un interesantākais, ka gandrīz to pašu jau pēc vēlēšanām sacīja arī “Saskaņas” priekšsēdētājs Jānis Urbanovičs: “Šis pēriens mums noderēs.”
Tomēr, izrādās, ne visiem “pēriens” kā audzināšanas metode politikā šķiet laba un noderīga. Savu nepatiku pret radušos situāciju publiski paudis Saeimas deputāts Vjačeslavs Dombrovskis (attēlā), kuru iepriekš partija pat bija izvirzījusi kā savu premjera kandidātu.
Viņš arī paziņojis, ka pamet partijas valdi, bet turpinās būt ierindas biedrs un arī paliks “Saskaņas” frakcijā. No paša Dombrovska izteikumiem gan izriet, ka tā vairāk ir nevis lojalitāte partijai, bet godīga attieksme pret vēlētājiem.
Dažādus politiskos spēkus (“Jaunlatvija”, Zatlera Reformu partija, “Vienotība”) izmēģinājušajam Dombrovskim ir pamats justies nelāgi. “Saskaņas” vadībā vairs nav viņa senais draugs Nils Ušakovs, arī paša Dombrovska centienus pārņemt partijas vadību biedri neatbalstīja – kongresā vairākums nobalsoja par Urbanoviču.
Iepriekš piedzīvota “uzmešana” Eiropas Parlamenta vēlēšanās, kur Dombrovskim bija solīts pirmais numurs sarakstā, bet galu galā uz Briseli devās Ušakovs un Andris Ameriks.
Tagad Dombrovskis vairs neslēpj, ka “Saskaņai” tās pašreizējā veidolā neredz nākotni: “Pat izgāšanās Rīgas domes vēlēšanās nespēj ietekmēt partijas vadības gatavību jebkādai izlēmīgai rīcībai. Esmu dziļi pārliecināts, ka līdzšinējā partijas kursa turpināšana novedīs pie tā, ka 2022. gada vēlēšanas “Saskaņai” būs pēdējās.” Daudzi jau spriež – nez, kura būs nākamā partija, kurai viņš pievienosies.
Izgāšanās. Atdodiet naudu par dīkstāvi!
Apmēram 4000 darbinieku Latvijā saņēmuši nepatīkamu ziņu – viņiem jāatmaksā valsts izmaksātie pabalsti par krīzes izraisīto piespiedu dīkstāvi, paziņojusi VID ģenerāldirektore Ieva Jaunzeme.
Valsts esot sākusi izmaksāt dīkstāves pabalstus tik ātri, divu nedēļu laikā pēc krīzes sākuma, ka sistēmu nav paspēts atstrādāt. Jaunzemes emocionālo komfortu iedragājis arī tas, ka uzņēmēji šo prasību uztvēruši “ar augstprātību un izsmieklu”.
Ja nauda netikšot labprātīgi atmaksāta, bet to nāksies piedzīt tiesas ceļā, viņa bilst, tad nākamajā reizē, kad radīsies krīze, no valsts puses varētu vairs nebūt tik liela uzticēšanās un pabalstu izmaksa varētu notikt lēnāk.
Vairāki aspekti šajā ziņā liek saausīties. Neapšaubāmi, ka krīzes asākajos mēnešos bija uzņēmumi un to īpašnieki, kas valsts piedāvāto atbalstu centās izmantot negodīgi, tas tika konstatēts jau aprīlī un maijā.
Priecē, ka tādu nav bijis daudz – no 133 500 izmaksāto pabalstu nepareizi izmaksāti tikai 4000 jeb 3%. Drusku interesantāks ir jautājums, kā varēja rasties kļūdas un kļūdainas izmaksas.
Dīkstāves pabalsti tika izmaksāti, balstoties uz virkni Ministru kabineta noteiktu kritēriju, tādu kā ieņēmumu samazinājums par 30% vai samazinājums par 20%, bet tad bija jāizpilda kāds no trijiem papildu kritērijiem – eksporta apjoms, algu apjoms vai ieguldījumu pamatlīdzekļos apmērs.
Ja uzņēmēji, kas iesnieguši dīkstāves pabalsta pieprasījumus, ir krāpušies ar datiem un apkrāpuši valsti, tad VID neko nelūgtu (tas vispār nav šai iestādei raksturīgais darba stils), bet gan vērstos pret krāpniekiem ar visu bardzību. Tā kā šoreiz tiek “lūgts”, tad jādomā, ka āķis slēpjas kur citur.
Viens no iemesliem varētu būt Latvijas valsts pieprasītā pilnīgā, 100%, darba apturēšana, lai pretendētu uz dīkstāvi, baidoties, ka pretējā gadījumā uzņēmēji krāpšoties. Jau pats fakts, ka likums un MK noteikumi tika pieņemti ar tik neelastīgu un grūti kontrolējamu prasību, liecina, ka nekādas “uzticēšanās” starp valsti un uzņēmējiem nav arī šobrīd.
Darījums. Par pandēmijas naudu – seriāli
Bagātīgu injekciju pandēmijas laika paplucinātajā nozares asinsritē nupat saņēmuši kino ļaudis. Nacionālais Kino centrs paziņoja, ka piešķirs miljonu eiro no pandēmijas ārkārtas līdzekļiem jaunu kino darbu radīšanai.
Gadījums īpašs, jo NKC vēsturē pirmoreiz valsts naudu lemts piešķirt nevis spēles vai dokumentālām filmām, bet – seriāliem.
Šoreiz gan nav runas par salkanām “ziepju operām”, bet nopietnām daudzsēriju filmām ar pretenziju uz augstāko kvalitāti. 529 942 eiro piešķirti seriālam par starpkaru Latvijas mediju leģendu Emīliju Benjamiņu “Emīlija.
Latvijas preses karaliene”, kuras pirmizrādi studijas “Mistrus Media” producents Gints Grūbe sola jau nākamā gada septembrī “Tet” platformās un pēcāk arī Latvijas Televīzijā. Seriāls gaidāms patiesi grandiozs – kopējais budžets ir 1 045 000 eiro.
Otrs konkursā atbalstītais projekts ir seriāls “Meklējiet sievieti”, kura kopējais budžets ir 802 041 eiro un darba uzsākšanai konkursā piešķirti 470 058 eiro. Latviešu detektīvromānu autora Andra Kolberga romāna ekranizējuma pirmizrāde, kas skatītāju atgriezīs 90. gados, gaidāma nākamā gada nogalē, atklāj producente Arta Ģiga.
Šobrīd notiek sarunas ar vairākiem potenciāliem seriāla pārraidītājiem. Radošajā komandā strādā “Sarkanā meža” līdzrežisors Armands Zvirbulis un filmas “Dvēseļu putenis” režisors Dzintars Dreibergs. Lai nebēdā tie, kas lasījuši romānu – detektīva intriga nezudīs, jo stāsta beigas būšot mainītas.
“Kvalitatīvi seriāli mūsdienās ir starptautiski izplatīts virziens, kādā strādā profesionālā kino industrija, arī kaimiņu Igaunijas un Lietuvas kino fondi jau dažus gadus atbalsta viņu kvalitatīvos seriālus.
Ārkārtējais finansējums ļāva mums izvirzīt ļoti ambiciozu mērķi – iedzīt kaimiņus un arī pie mums sākt finansēt kvalitatīvus seriālus,” “Latvijas Avīzei” atklāj NKC vadītāja Dita Rietuma.
Darījums. Piedzīvojumiem bagātais “Pasažieru vilciens”
Kamēr cilvēki joprojām brauc vecajos vilcienos un izklaidējas, klausoties jau sen vien vēstures grāmatās atrodamajā Rīgas Vagonu rūpnīcā ražoto vagonu muzejiskajās skaņās, viņu iztēlei izsprukusī pagājušās nedēļas ziņa, ka “Pasažieru vilciens” nākotnē varētu saukties “ViVi”, bija kā uguns pakulās. “BuBu”, “GuGu”, “KuKū” un kas tik vēl ne – vai nebūtu laiks mūsdienu mārketinga un apkalpošanas standartiem atbilstoši pārdēvēt arī pārējos valstij piederošos uzņēmumus un pat ministrijas?
Uzņēmuma vadītājs Jānis Rodžers Grigulis gan mēģinājis taisnoties, ka ziņa par “Pasažieru vilciena” nosaukuma maiņu esot tikai baumas.
Cita informācija no uzņēmuma pārstāvjiem liek saprast, ka “Pasažieru vilciens” savlaicīgi sāk gatavoties pārvadājumiem ar jaunajiem “Škoda Vagonka” vilcieniem, kas plānota, sākot ar 2022. gadu.
Elektrovilcienu interjera un eksterjera dizainam, jaunam zīmolam, vizuālās atpazīstamības vadlīniju jeb stila grāmatas izstrādei bijis atklāts konkurss, paredzot 34 100 eiro, un tās nav vienīgās izmaksas, kas paredzētas “rebrendingiem” un citām smalkām lietām.
Bet ko tad “ViVi” varētu nozīmēt, ko jaunu no līdz šim citādi pazīstamā pārvadātāja varam sagaidīt? “Pilns ar dzīvību un piedzīvojumiem” – tāds varētu būt kopsavilkums šim amizantajam “vivi” skaidrojumam, ko ikviens var gūt globālā tīmekļa neizsmeļamajās dzīlēs.
Nu, ko, būtībā nekā jauna! Apbrīnojami dzīvīgs un piedzīvojumiem bagāts bija arī “Pasažieru vilciens” – tik daudzas reizes pagarinot jau sen norakstāmo vilcienu ekspluatāciju!
Tomēr bez saprotama skaidrojuma paliek jautājumi, vai neesam pārāk aizrāvušies ar šīm “vizuālās atpazīstamības vadlīnijām” un “stila grāmatām”, kur mums cenšas iestāstīt, kas jāredz tajā, uz ko skatāmies u. tml.
Par saistītajām izmaksām laikam nemaz nav vērts prasīt – acīmredzams, ka zīmolvedībā būsim visiem priekšā un esam turīgāki, piemēram, par vāciešiem, kurus visu laiku apkalpo kaut kāds novecojis ”Deutsche Bahn”!
Noslēpums. Slepenības ministrija
Veselības ministrija līdztekus savu tiešo pienākumu pildīšanai pēdējo mēnešu laikā nu jau vismaz otro reizi kļuvusi par informācijas monopolisti. Pavasarī tika ilgstoši slēpts, kurā tieši novadā vai pilsētā ir ar koronavīrusu saslimušie, bet nu ministrija paziņojusi, ka neatklās skolas, kurās konstatēta šī pati saslimšana.
Kā norādījusi veselības ministre Ilze Viņķele, informācija sabiedrībai netiks sniegta, lai neradītu lieku ažiotāžu, turklāt ziņkāres apmierināšana nekādā veidā nepalīdzēšot skolām veikt izmaiņas savā darbā, lai turpmāk pasargātu skolēnus un skolotājus no saslimšanas.
No ministres teiktā var saprast, ka pat skolu dibinātāji, kas parasti ir pašvaldības, par saslimšanu uzzinās vien tad, ja skolas pašas izstāstīs.
Līdzīgi bija pavasarī, kad pat pašvaldību vadītāji nezināja, vai Covid-19 ticis līdz viņu teritorijai. Tolaik ministrijai tomēr nācās noņemt ķepu no šīs informācija, un pēc tam jau tapa detalizētas infografikas, kurās varēja redzēt, kurus novadus skārusi pandēmija.
Rīcības maiņa tika skaidrota ar to, ka pieaugusi saslimšana. Vai arī par skolām uzzināsim tikai tad, kad saslimušo skaits atkal būs liels?
Taču, iespējams, ministrija noslēpumus atklāj tad, kad saprot: tos tik un tā nav iespējams saglabāt. Piemēram, pirmā Covid-19 skartā skola šajā mācību gadā jau zināma: tā ir Austrumu vidusskola Rīgā.
Kā varēja redzēt televīzijā, skolas vadība gatava atklāti stāstīt par notikušo, vēl jo vairāk tāpēc, ka skolēns inficējies ārpus skolas, līdz ar to mācību iestāde nekādā ziņā nav vainojama.
Jāsaka gan: pat ja inficēšanās notiks skolās, diez vai tās tiks vainotas, ja vien nebūs bijušas kliedzošas neizdarības.
Sagatavojuši: Māris Antonevičs, Olafs Zvejnieks, Ilze Kuzmina, Ilmārs Randers, Aija Kaukule
