Par pamatiem un skolu. Ingrīdas Burānes kultūras pieturzīmes 0
Ingrīda Burāne, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Mākslas zinātniece Ingrīda Burāne atceras spilgtākos decembrī piedzīvotos kultūras notikumus.
NOTIKUMS. Latviešu tekstilmākslas vēstījums
Vidzemes koncertzāles “Cēsis” mākslas galerijā “INSIGNIA” līdz 29. janvārim apskatāma Latvijas tekstilmākslas izstāde “Tradicionālais un laikmetīgais”. Principā nosaukumā ietvertie vārdi attiecināmi uz katru mākslas darbu ekspozīciju, jo grūti iedomāties kādu pašreizējā procesa notikumu, kurš nebūtu veidojies, tapis, atklājies bez pamatiem un skolas. Katrs izaugam no tām zināšanām, emocionālās pieredzes un amata prasmēm, kuras esam vairāk vai mazāk apguvuši, pētījuši, kuras paplašina vai neatver talanta robežas.
Tekstilmāksla kā nozare ļoti skaidri ļauj nolasīt avotus, straumes, krāces un zemūdens atvarus, kas nosaka tās starptautisko prestižu un latviešu skatītāju mīlestību laika ritējumā. Villaines krustdūrieni un Alsungas jakas, Ansis Cīrulis un Jūlijs Madernieks, Rūdolfs Heimrāts un viņa skola.
Katrs no Cēsīs aplūkojamajiem, acīm apmīļojamajiem darbiem ir savā ziņā hrestomātisks, tiklīdz to ievietojam nozares kopainā un katra atsevišķa mākslinieka individuālajā gājumā. Ar Edīti Pauls-Vīgneri sākot un jaunākās, visjaunākās paaudzes autoriem noslēdzot.
Katrs uzrunā ar savām kvalitātēm, rokdarba neatkārtojamību, izdomas plašumu un daudznozīmību.
Ja palieku pie viena, tad nevarēju nepētīt un neieviļņoties pie Latvijas Mākslas akadēmijas Tekstilmākslas katedras vadītājas, profesores Ievas Krūmiņas smalkā vēstījuma “Latvieša bruņukrekls” (2017). Visticamāk, ka apziņas un zemapziņas slāņus šoreiz sabužināja ne tikai mākslinieces noturīgā profesionalitāte visā, ko viņa dara, bet arī jaunā gada iesākuma trauksmainums gan pasaulē, gan pašmāju robežsituācijās.
“Viena no svarīgākajām cilvēciskajām vēlmēm ir būt pasargātam no dabas spēkiem, ļaunuma, slimībām, nelaimēm, galu galā no visa, ko nepazīstam un no kā baidāmies. Mākslā (un kultūrā vispār) mani vienmēr interesējis brīnuma fenomens. Visās etniskajās kultūrās ir liecības par izsmalcinātiem aizsardzības veidiem – tie ir amuleti, šamaņu un magu brīnumspējām apveltīti aizsargājoši tērpi (protective shirts), rituālie priekšmeti u.tml.
Es izveidoju savu aizsargtērpu, kurš atbilstoši laikmetam ir no polietilēna, bet ietver latvietim svarīgus simbolus, jēdzienus un tēlus.” Tā māksliniece par savu ieceri, kura īstenota tik perfekti, ka lasāma katram un piepildāma katram atbilstoši viņa māju, pamatu un izglītības izpratnei, sajūtām, piederībai.
IZSTĀDE. Simbolizējot vērtības
Divas vērtīgas mākslas darbu ekspozīcijas redzamas arī Cēsu Izstāžu namā – gleznotāja Mārča Stumbra (1942–2014) darbu izlase “Pa varavīksnes tiltu” pirmajā stāvā un tekstilmākslinieces Ineses Jakobi (dz. 1949) “Logi”, vairāku gadu veikums pašas mākslinieces kārtojumā otrajā stāvā. Abas ekspozīcijas tika atklātas 7. janvārī, ar tām var iepazīties līdz 27. februārim. Abas skates vērtīgas kā norāde uz pamatu un skolas dziļu izpratni.
Ja palieku pie tekstilmākslas, tad Ineses Jakobi noturīgais un pārsteidzošais skatījums uz nozares jauninājumiem ir kā turpinājums koncertzālē redzētajam. Šoreiz viņas darbi paplašina mākslinieces galveno pamattēmu, par kuru Inese saka: “Man logi ir kā metafora tiltam vai, tieši pretēji, robežai starp iekštelpu un ārtelpu, starp personību un sabiedrību. Kādēļ tas pats logs var būt tilts, bet citreiz robeža? Varbūt logi vienlaikus gan vieno, gan šķir?”
Piesātinātajā konkrēto darbu un kopuma kvalitātē ir viss, kas piedien labai mākslai – neatbildami jautājumi, profesionāli jauninājumi, attieksmju un vērtību daudzveidība, daudzslāņainība. Zināms, ka jau gadu desmitus Inese strādā ar materiāliem, kurus atrod un izvēlas starp rūpnieciskās ražošanas atgriezumiem, izmetumiem, norakstījumiem.
Humāns princips, kurš nosaka ne tikai cilvēka un vides attiecību sabiezinājumu, bet arī pilda vienu no visbūtiskākajām mākslas funkcijām, mākslinieka uzdevumus un esības jēgu. Šoreiz Ineses Jakobi formas meklējumos un atradumos īpašu vērību veltīju darbu izpētei no abām pusēm. Tas ļāva katru niansi struktūru kārtojumā, toņu sabalsojumā, kvadrātu izteiksmībā atklāt un ieraudzīt aizvien jaunas nianses šuvumu, savienojumu, dubultojumu neizsmeļamībā. Pilnīgums roku darba, prāta un sirds savienojumā.
Nedalītu profesionāļu un skatītāju atzinību Inese Jakobi guva 1975. gadā ar monumentālo kompozīciju “Taures”. Kopš tā laika viņa aizvien uzturējusi savu izteiksmes valodu, pētot zināmus un plaši interpretējamus simbolus – spārnus, piramīdas, durvis un citus. Šajā ceļā mākslinieces radošais darbs kopumā kļuvis par daļu no tā, kas laiku laikos simbolizēs Latvijas tekstilmākslas vērtības, pēctecību un nezūdamību.
GRĀMATA. Aijas Jurjānes visumā
No visa tā skaistā un vērtīgā, kas aizvadītā mēneša laikā parādījās kā Latvijas grāmatniecības spēks un raženums, šoreiz tikai par vienu izdevumu, kuram Latvijas kultūras vēsturē paliekošs veldzējums. “Aija Jurjāne. Jaunības avots” (R., “Neputns”, 2021).
Viņas un gleznotāja Jura Jurjāna bērnu – mākslinieču Kristīnes un Ievas, tehnoloģiju speciālista Pāvila – mīlestības, pateicības liecinājums mātes dzīves (1944–2015) un radošo darbu atklājumā 384 lappusēs. Grāmata, kura atkārtoti un atkārtoti būs jālapo katram mākslas pētniekam, aprakstītājam un interesentam kā satura, tā formas ziņā.
Grāmata, kura prasīt prasās pēc atsevišķa, nopietna izvērtējuma, bet dažvārdu skopumā kā vienu no galvenajām vērtībām (bez pašas Aijas klātesamības vēriena un nozīmes Latvijas glezniecībā, citās izpausmēs, ieguldījuma Latvijas mākslas izglītības jomā) noteikti jāizceļ grāmatas mākslinieku Rūtas un Arta Briežu kārtojums.
Atbilstība, atvērumu, struktūru, sleju, šriftu savienojumos un pretstatos izstāstot tik atšķirīgus failus, datu kopas – Aijas gleznas, zīmējumi, skices; dokumentālās fotogrāfijas; atšķirīgi teksti – teorētiskas apceres, bērnu (Ieva Jurjāne, “Mamma Aija”) un kādreizējo audzēkņu (mākslinieki Anna Auziņa, Reinis Dzudzilo, Barbara Gaile un citi ) atmiņas, vērojumi, guvumi, pašas Aijas teksti.
Grāmata, kura veltīta vienai spilgtai personībai, tomēr skaidri un zināmā mērā nepārprotami izsaka laiku, paaudzi.
Ideālus, gribu, ticību, kuri 20. gadsimta otrajā pusē neļāva izšķīdināt un pilnībā degradēt mūsu kultūras pamatus un izaugsmi. Grāmatas oficiālie atvēršanas svētki notika Aijas audzēknes Lindas Lūses galerijā “Istaba” 11. janvārī. Šajā svētku reizē tika paziņots arī par ģimenes ierosmi dibināt Aijas Jurjānes vārdā nosaukto stipendiju, kas tiks piešķirta, sākot no 2022. gada 18. aprīļa – Aijas Jurjānes dzimšanas dienas. Tas ir privāts ziedojums, kuru varēs saņemt profesionālo mākslas skolu 3. kursu audzēkņi. Apsveicams lēmums un atbalsts mākslas izglītībai!
Visas šoreiz īpaši pieminētās personības – Jūlijs Madernieks, Rūdolfs Heimrāts, Ieva Krūmiņa, Inese Jakobi, Aija Jurjāne, Rūta Briede – ir nesavtīgi un rezultatīvi strādājuši vai strādā mākslas izglītības lauka uzaršanā, iesēšanā, kopšanā. Tātad – pamatu veidošanā, skolas atjaunināšanā un Latvijas kultūras neiznīcības nodrošināšanā.
