Par pākšaugiem karstajā un sausajā sezonā 0
Līvija Zariņa, Dr.agr., AREI Priekuļu pētniecības centra vadošā pētniece
Kā šosezon jutušies pākšaugi? Jāteic – kā nu kura suga un kā nu kurā laukā, jo augu augšanu un attīstību noteicošo fizioloģisko procesu* norisi papildus sugas bioloģiskajām prasībām (sk. tab.) un klimatiskajiem faktoriem (šajā gadījumā – temperatūra un nokrišņi) lielā mērā ietekmē arī augsnes īpašības un tās apstrādes kvalitāte. Tāpēc arī nav (un diezin vai var būt) viennozīmīgas atbildes uz sākumā akcentēto jautājumu.
No Latvijā konstatētajām 109 pākšaugu dzimtas sugām graudu ieguvei tradicionāli tiek audzēti zirņi un pupas. Pēdējos gados tiem aizvien lielākos apjomos piebiedrojas soja un lupīna. Audzējam arī vīķus, kas pie mums labi padodas faktiski jebkuros apstākļos, bet graudu ieguvei neaudzējam seradellu, ko, iespējams, kādreiz audzēsim, jo esam jau mēģinājuši. Nelielās platībās inovatori mēģina audzēt lēcas.
Oficiālās statistiķu gatavotās atskaites par apsētajām platībām un ražām šajā kārtēji netradicionālajā sezonā vēl top, taču pākšaugu audzētāji savu vērtējumu jau pauduši – lielākoties iegūtās pākšaugu ražas līmenis ir zemāks nekā iepriekšējās sezonās, bet ne visās saimniecībās.
Vislabāk jutās soja
Jā, bija ilgstoši sauss un karsts. Tas nozīmē, ka no minēto (šobrīd saimnieciski nozīmīgo) pākšaugu sugu viedokļa šādos apstākļos viskomfortablāk (vismājīgāk) jutās soja. Un tā patiesi augusi griezdamās lielākajā daļā sojas audzētāju tīrumu. Arī Priekuļos, kur projekta Pākšaugu, t. sk. Latvijā netradicionālu sugu un šķirņu, demonstrējums bioloģiskās saimniekošanas apstākļos ietvaros bioloģiskajā laukā tika salīdzinātas arī četras sojas šķirnes. Arī lupīna salīdzinājumā ar iepriekšējo slapjo un vēso sezonu šogad izveidoja labu ražu.
Savukārt mūsu klimatiskās zonas tradicionālajiem zirņiem un pupām raža bija jāveido tiem izteikti nelabvēlīgos apstākļos, jo augstās gaisa temperatūras dēļ tika traucēta fotosintēze, pasliktinājās augu ūdens un barības elementu aprite, kas, protams, bremzēja augu normālu attīstību.
Karstuma un sausuma stresa apstākļos ļoti liela nozīme bijusi šķirnei, konkrētāk, tās agrīnumam (agrīnākajām ražas samazinājums bija mazāks, vēlīnākajām – lielāks) un pielāgošanās spējai (selekcionāri lieto terminu – šķirnes plastiskums). Par piederību agrīnuma grupai (to nosaka dienu skaits no uzdīgšanas līdz sēklu nogatavošanai) informācija pieejama šķirņu aprakstos, bet šķirņu plastiskumu sēklu tirgotāji parasti piemirst pieminēt – vienkārši tāpēc, ka šādas informācijas trūkst.
Augsnes kvalitātes nozīme
Šis nu vienreiz bija tas gads, kad izteikti izpaudās augsnes kvalitātes nozīme. Vispārzināms, ka ilgstoši sausā periodā izšķirošā loma ir augsnes fizikālajām īpašībām – struktūrai un struktūragregātu stabilitātei, tilpummasai, blīvumam un porainībai, ūdens infiltrācijai. Šie rādītāji vienmēr ir sliktāki tajos laukos, kur mazs organisko vielu daudzums, kur veikta ilgstoša augsnes apstrāde vienā dziļumā, ierobežota augu maiņa bez sakņu izvietojuma dziļuma variācijām, kur tiek veikta regulāra augu atlieku aizvākšana no lauka. Tieši augsnes kvalitātes kontekstā šajā sezonā vairākkārt varēja pārliecināties, ka saimniecībās, kur prasmīgi strādā pēc bioloģiskās saimniekošanas metodes, pākšaugi (un arī citu sugu grupu augi) ekstremālos klimatiskos apstākļus pārcieš vieglāk nekā konvencionāli apsaimniekotajos laukos.
Augi ir absolūti atkarīgi no ūdens pieejamības! Augi paši to zina, tāpēc tajos darbojas fizioloģiskie mehānismi, kas tiem palīdz pārciest nelabvēlīgus vides apstākļus. Sausuma gados plastiskas šķirnes ar bioķīmiskajiem signāliem veido garākas saknes, lai, iespraucoties dziļāk, var tikt pie papildu ūdens. Augi piebremzē lapu plaknes izvēršanos, lai mazāka iespēja ūdenim iztvaikot. Galu galā tie tās pat nomet, lai ūdeni pieturētu. Taču augkopim augiem jāpalīdz, pirmām kārtām nodrošinot labu augsnes kopšanu, lai panāktu katram augsnes veidam optimālus kvalitātes rādītājus.
Zinot, ka klimatiskie pārsteigumi būs arī turpmāk, ir skaidrs, ka par sējas termiņiem diskusijai nevajadzētu raisīties – agrīna sēja garantēs labāku iznākumu.
To apstiprina arī Vidzemes reģionā veiktās zirņu un lauka pupu audzētāju aptaujas rezultāti. Vienīgi jātiek skaidrībā par gumiņbaktēriju lietošanas efektivitāti, ar tām apstrādāto pākšaugu sēklu iesējot vēsā (zem 8 OC) zemē.
Lai nu kā – gan tradicionālās, gan netradicionālās pākšaugu sugas savu vietu mūsu tīrumos ieņems arī nākotnē, jo, tās audzējot, varam nodrošināt proteīna barību gan cilvēkiem, gan dzīvniekiem. Ne mazāka nozīme ir to iekļaušanai augsekā atmosfēras slāpekļa piesaistīšanai. Vien atceramies, ka ar piemērotu šķirņu izvēli un pareizu agrotehniku lielā mērā izdodas novērst nelabvēlīgo laika apstākļu ietekmi uz ražu.
*Augu augšanu noteicošie fizioloģiskie procesi: transpirācija (ūdens pārvietošanās no auga saknēm līdz virszemes daļām un kontrolēta iztvaikošana no virszemes daļu virsmas), fotosintēze (gaismas enerģijas transformācija organisko vielu ķīmiskajā enerģijā, izmantojot oglekļa dioksīdu un ūdeni), ūdens un vielu transports, minerālvielu un ūdens uzņemšana.
Vairāk lasiet žurnāla Agro Tops oktobra numurā
