Liāna Langa: “Par pagātnes aktualitāti tagadnes gaismā” 10
Liāna Langa, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
21. septembrī LTV pirmizrādīja LTV Ziņu dienesta producēto režisora Uģa Kronberga filmu “Nolaupīt Vosu”. Filmas scenrārija autori – žurnālisti Gundars Rēders un Odita Krenberga.
Padomju okupācijas laika pretestībniekiem valsts līmenī līdz šim, manuprāt, tikusi pievērsta pārāk maza uzmanība. Zinām par atsevišķiem varoņiem, tomēr tas ir nepietiekami. Par šīs parādības iemesliem varu tikai minēt. Iespējams, ka latviešu kompartijas nomenklatūras pārstāvjiem, kuri atmodas laikā apmeta kažoku un nonāca atjaunotās Latvijas valsts varas pozīcijās, patieso latviešu varoņu un pretestībnieku izgaismošana izraisītu morālu diskomfortu. Kas gan to zina? Lai skaidrojas paši. Pilsoņu kongresa fonda valdes loceklis Zigurds Strīķis mikroblogošanas vietnē “X” nesen atgādināja, ka Jāņa Dombura filmā “4. maija republika” Pilsoņu kongress nav pieminēts ne ar pušplēstu vārdu, lai gan “4. maija republika” esot tieši Pilsoņu kongresa ieviests jēdziens. Dažādu kuriozu netrūkst!
Pirmoreiz intervija ar Mārtiņu Zilbertu publicēta 1992. gada žurnālā “Liesma.” Plašāk par jauniešu bruņotās pretošanās grupu uzzinājām pirms septiņiem gadiem žurnālā “Domuzīme” vēsturnieku Ginta Zelmeņa un Rudītes Kalpiņas rakstā “Bandīti vai pretestībnieki? Par vardarbīgu pretošanos padomju stagnācijas gados”. https://www.delfi.lv/kultura/32026447/culturenvironment/48243537/banditi-vai-pretestibnieki-par-vardarbigu-pretosanos-padomju-stagnacijas-gados Virsrakstā uzdots retorisks jautājums, jo bruņotās sacelšanās grupas dalībnieki vēl joprojām nav saņēmuši Nacionālās pretošanās kustības dalībnieku statusu. Pieļauju, ka tieši šis raksts iedvesmojis LTV žurnālistus radīt dokumentālo filmu par Mārtiņa Zilberta grupu. Ceru, ka filma palīdzēs novērst netaisnību un vīri šo statusu pēc iespējas drīz saņems.
Filma ir veiksmīgi strukturēta pēc notikumu attēlojuma hronoloģiskā principa nedaudz līdzīgi kā “Domuzīmes” rakstā, pagātnes inscenējumos izceļot pretošanās akciju spilgtākās epizodes.
Tās ievadā grupas līderis Mārtiņš Zilberts stāsta, ka ļoti agri uzzinājis par okupācijas faktu un nacionālo partizānu cīņu – no ģimenes, kaimiņiem, satiktajiem mežabrāļiem, brīvvalsts laika grāmatām. Jau pamatskolas gados viņam bijusi apjausma, ka pret netaisnību un okupantiem jācīnās, ko vēlāk ar domubiedru grupu arī īstenojis, veicot dažādus padomju varas sabotāžas aktus – no šķūnīšu un milicijas posteņa nodedzināšanas, kas atradušies ceļā uz CK nomenklatūras Jūrmalas vasarnīcām, līdz pat stukaču iebiedēšanai un plānam nolaupīt biedru Augustu Vosu, PSRS Augstākās padomes Tautību padomes priekšsēdētāju. Konceptuāli viņiem bijis svarīgi apkārtējiem raidīt signālu, ka cīņa pret okupāciju turpinās, ka tā ir iespējama, ka stafete no nacionālajiem partizāniem tikusi pārņemta.
Kino darba veiksme ir galvenais stāstnieks Mārtiņš Zilberts, kura vēstījuma stils ir viegls, pat humorpilns, raksturīgs patiesi garā brīviem, drosmīgiem cilvēkiem. Tas, neraugoties uz 12 gadiem, ko viņš pavadījis cietumos un zonā. Zilberta kungs un viņa sabiedrotie Arnis Kanders un Roberts Tinte ir nacionālajai idejai uzticīgi latvieši, kuri apzinājās, ka iesaistījušies bīstamā cīņā par Latvijas brīvību pret ļoti lielu pārspēku, kuru uzvarēt diez vai ir iespējams. Ikviens pretestībnieks bijušajā visu tautu cietumā PSRS to drupināja, tuvinot sabrukumu. “Viens otrs jau mūs toreiz centās atrunāt – sak, nedariet, puikas, muļķības. Ko jūs ar pieri mūrī skrienat! Mums uz to bija sagatavota atbilde: “Ja katrs skries ar pieri mūrī, tad mūris agri vai vēlu ieplaisās.” Tāds tolaik bija mūsu uzstādījums,” tā Mārtiņš Zilberts “Domuzīmes” rakstā.
Noteikti jāuzteic režisors Uģis Kronbergs, kurš demonstrē augstu profesionalitāti un izkoptu, dinamisku vēstījuma pasniegšanas stilu. Filmu, neraugoties uz smago tēmu, skatīties ir patīkami. Tā mudina iedziļināties okupācijas laika realitātē un pretošanās grupas dalībnieku likteņos. Filma spējusi radīt aktualitāti nesenās pagātnes izvērtējumā. Paldies autoriem!
