Monika Zīle: Ir naivi gaidīt, ka Krievijā notiks masu protesti pret agresiju Ukrainā 20
Monika Zīle, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Melu pārģērbšanai politika mēdz izmantot patiesības drānas tik veikli, ka nepieredzējusi acs pat nesaprot, ar ko darīšana.” Pjērs Buasts
Krievijas Federācijas (KF) domes vienprātība, simtprocentīgā balsojumā piekrītot prezidenta Vladimira Putina lēmumam par valstīm atzīt divas separātiskas teritorijas Ukrainas austrumos, bija paredzama. Tikpat raiti un bez iebildēm austrumu kaimiņa parlaments apstiprināja savas armijas ieiešanu citā valstī, piebalsojot V. Putinam, ka “ir pienācis laiks aizstāvēt Krievijus pilsoņus, ko Ukraina gadiem Luhanskas un Doņeckas apgabalos pazemojusi”.
“Šī lieta beidzot nokārtota,” vietne “gazeta.ru” citē Krievijas valsts domes komunistu frakcijas deputātu Leonīdu Kalašņikovu. Bet īpaši zīmīga ir viņa atbilde žurnālistiem uz jautājumu par turpmāko notikumu attīstības iespējām: “Kas tālāk?… Nu, to zina vienīgi Dievs Kungs un prezidents Putins.”
Taču vēl zīmīgāks ir bijušā Krievijas prezidenta, tagad KF valsts drošības padomes priekšsēdētāja vietnieka Dmitrija Medvedeva skatījums uz ASV un Eiropas Savienības sašutumu par valstiskuma piešķiršanu Luhanskai un Doņeckai: “Drīz situācijai veltītā uzmanība atslābs un oponenti paši aicinās sēsties pie sarunu galda. Tā jau bijis pēc Abhāzijas un Ziemeļosetijas atzīšanas.” Kas attiecas uz dažādu embargo draudiem, tad vissulīgāk un tiešāk izpaudies Krievijas sūtnis Zviedrijā Viktors Tatarincevs intervijā ietekmīgajam laikrakstam “Aftonbladet” : “Mēs uzdi**am Rietumu sankcijām!” Skan prasti un diplomātiskajai etiķetei neatbilstoši. Bet, Krimu sagrābdams, Kremlis jau notestējis Rietumu spēju piemērot agresoram jūtamu sodu un vairs nešaubās, ka drīkst pārkāpt jebkādu normu.
Jā, bet kā uz Kremļa politiku reaģē Krievijas sabiedrība? Mūsu sociālajos tīklos neslēpta vilšanās, ka nav protestu lielajās pilsētās un pat krievu mātes nepulcējas demonstrācijās pret dēlu sūtīšanu nāvē, jo miera uzturēšanas misija Austrumukrainā taču tikai mūsdienīgs kara sinonīms. Diemžēl ir naivi gaidīt skaļus masu iebildumus pret V. Putina impēriski agresīvo politiku.
Sabiedrība tās realizēšanai ir profesionāli nogatavināta, izmantojot Kremli apkalpojošos masu saziņas līdzekļus un pirmkārt televīzijas kanālus.
Jau vairākus pēdējos gadus tur pat šķietami izklaidējošos ģimenes attiecību risināšanas un estrādes šovus caurvij meistarīgi ievīts krieviskā patriotisma modināšanas pavediens un skumjas par zudušo impērisko varenību. Bez šaubām, politiķi izsakās bez aplinkiem: uz ceļiem nospiestajai Krievijai laiks slieties kājās un pierādīt pasaulei savu spēku. Pērn parapsiholoģijas un ezoterikas tēmas šķetinošs tālrādes kanāls konsekventi pievērsās savulaik ļoti populārās aklās bulgārietes Vangas viedajiem paudumiem, un visos viņa pareģoja Krievijai izcilu nākotni un svaru pasaules likteņu lemšanā.
Ir jāskatās acīs patiesībai – impēriskā nots savas valsts politiskajā mūzikā Krievijas sabiedrības lielumlielajai daļai nešķiet griezīga, bet dažādu diplomātisko sarunu piedāvātie izlīgumu olīvzari nav novērtēti. Turklāt līdzšinējās Rietumu sankcijas bijušas pārāk bezzobainas, lai Kremlī mazinātos svešu teritoriju sagrābšanas apetīte. V. Putina realizētās politikas kursu grozīt varbūt spētu nopietnām sankcijām pakļauts pats augstākais Krievijas elites slānis, kas, Rietumus un tur valdošo demokrātiju publiski apriedams, dzīvo Monako un Nicā un bērnus skolo ārzemēs. Ja kaut diviem visaktīvākajiem Kremļa politikas trubadūriem Vladimiram Solovjovam un Dmitrijam Kiseļovam pēkšņi rastos neplānotas problēmas savās Itālijas un Francijas dienvidu muižās un konti ārvalstu bankās izrādītos nepieejami, varbūt tagadējo V. Putina politiku slavinošā dziesma mazliet pieklustu. Varbūt…
