Valdis Krastiņš: Par okupācijas pusgadsimtu 1
Šajās dienās notika kārtējā Okupācijas muzeja biedrības sanāksme. Tā šoreiz bija lielā mērā veltīta tam, lai apspriestu topošās ekspozīcijas izveidi sakarā ar jauno piebūvi un plašākajām telpām, kas paredzētas muzejam.
Veidotāji paveikuši lielu darbu un savākuši milzumu materiāla. Viņu uzdevums ir ļoti sarežģīts – kā to visu izmantot, lai atspoguļotu okupācijas pusgadsimta būtiskākos vaibstus, kuri saglabājās cauri “vadoņu” maiņai? Runa ir par melu un liekulības straumēm, kuras tika izgāztas pār mūsu galvām, par varas pieprasīto padomju iekārtas slavināšanu, lai gan realitāte ap mums bija nožēlojama.
Un runa ir par garīgo kastrāciju, kura tika veikta ar cenzūras palīdzību un katras brīvas domas apspiešanu.
Tā bija melu celtne, kura tika stutēta un uzturēta ar represijām pret katru, kurš uzdrošinājās to šķobīt. Tālāk – dzīvei nepieciešamo lietu mūžīgais trūkums, sākot ar apģērbu, apaviem un beidzot ar pārtiku. Un, ja kas parādījās veikalos, tad bezgalīgā rindās stāvēšana, “blata” meklēšana, pieglaimošanās veikalu darbiniekiem…
Bet visbriesmīgākā ikdienas spīdzināšana bija t. s. komunālie dzīvokļi. Pazinu ļaudis, kuriem bija plaši dzīvokļi “buržuju” laikos, bet padomju vara atstāja tiem vienu istabu, pārējās iemitinot svešiniekus, ar kuriem ikdienā bija jāsadzīvo vienā virtuvē, vienās labierīcībās.
Bija, protams, gulagi, deportācijas, politiskās izrēķināšanās, bet manis aprakstītie spīdzināšanas paņēmieni bija ikdiena, kura skāra iedzīvotāju absolūto vairākumu un atstājuši dziļas rētas ļaužu apziņā. Šī okupācijas laika atmosfēra jāparāda un jāatveido mūsu muzeja jaunajā ekspozīcijā, un tas nav viegls uzdevums.
Ekspozīcijas veidotāji ir pilni apņēmības, gatavi pieaicināt modernu izstāžu ierīkotājus. Tomēr ir jautājums – ciktāl ar moderniem līdzekļiem var atveidot padomju iekārtas Kafkas stāstījumiem līdzīgo īstenību, bez kuras skaitļu rindas un zaudējumu uzskaitījums pārvēršas par kaut ko abstraktu.
It īpaši tiem skatītājiem, kuri paši šo laikmetu nav piedzīvojuši. Okupācijas laiku nevar parādīt “lietišķi”, bez “propagandas”, šādi vēlējumi ir ilūzija.
Pēc sanāksmes bija daudz pārdomu. Piemēram, par to, kādēļ man un daudziem jāsaraujas, kad redzam sejas, kuras pilnām mutēm slavinājušas padomju iekārtu, nu to pašu dara par neatkarīgo Latviju. Kurā mirklī viņi runā taisnību – toreiz vai tagad? Es viņiem instinktīvi neticu un domāju joprojām, ka “bijušo” vairākumam nav vietas mūsu zemes pārvaldē.
