Okupācijas muzejs – kā dadzis acīs 42
Turpinās arhitektes Zaigas Gailes un viņas piekritēju grupas neatlaidīgā kampaņa izjaukt, apturēt vai vismaz kavēt Okupācijas muzeja paplašināšanu. Tā kā liela sabiedrības daļa ir par Birkerta projektu, izcēlusies samērā plaša diskusija ar dažādu PAR un PRET argumentu uzskaitīšanu. Pārsteidzoši ir noskatīties, ka netiek pieminēta muzeja paplašināšanas ģeopolitiskā nozīme, kas varētu būt īstais, patiesais iemesls centieniem apturēt projektu.
Kā zinām, Putina režīms īsteno pret Latviju tā saukto hibrīdkaru. Kara redzamākā sastāvdaļa ir melu kampaņa medijos un internetā. Tā attēlo Latviju kā nesekmīgu valsti, apjūsmo “burvīgos” padomju laikus, kurina naidu Latvijā dzīvojošajos krievu tautības cilvēkos un sniedz melīgas ziņas par Krievijas iebrukumu Ukrainā. Svarīga kampaņas daļa ir dzēst no Latvijas iedzīvotāju atmiņas tos noziegumus, kas šeit tika pastrādāti pēdējās padomju okupācijas laikā.
[wrapintext][/wrapintext]
Nozīmīgu darbu Latvijā šīs melu kampaņas atspēkošanā veic Okupācijas muzejs. Nekas cits jau netiek darīts – Krievijas televīzija turpina brīvi darboties, krievu valodas skolās izplata Maskavā izdotas grāmatas, “troļļi” raksta internetā nekaunīgākos melus. Tiesa gan, šis apmulsums un bezdarbība ar maziem izņēmumiem vērojama visā Eiropā.
Hibrīdkara situācijā Okupācijas muzejs ir kā dadzis acīs Putina režīmam un viņa aģentiem Latvijā. Atklāti jau nekas netiek darīts, tikai redzam dažādas dīvainas sakritības: būvatļaujas piešķiršana vilcināta gadiem ilgi, kad būvatļauja beidzot gandrīz piešķirta, sākusies parakstu vākšana un lobēšana pret paplašināšanas projektu, muzejs aizvākts no ļoti centriskās un tam piemērotās vietas Vecrīgā uz daudz mazāk piemērotām telpām bijušajā ASV vēstniecībā. Tas tika darīts, lai veiktu muzeja paplašināšanas darbus. Bet darbi nenotiek. Vismaz to jau ir panākusi.
Pēc Gailes kundzes grupas uzskatiem, Birkerta projekts neder. Nedomāju, ka patiesā diskusija ir par arhitektūru. Luvras muzejam piebūvēja piramīdu un Parīzes arhitektūra nesagruva, tā uzlabojās. Ja valdība, Rīgas pašvaldība vai būvvalde piespiedīs projektu mainīt, paies atkal desmit gadi diskusijās, ko un kur būvēt. Paies laiks konkursos, projektos, bezgalīgajos būvatļaujas procesos utt. Protams, pa šiem gadiem daudz kas aizmirsīsies, daļa represēto būs nomiruši. Viņi saprotamu iemeslu dēļ šodien ir galvenie muzeja idejas aizstāvētāji. Pa šo laiku arī varēs izdomāt jaunus iemeslus, kāpēc nevajag muzeju paplašināt, kāpēc to labāk dabūt ārā no Vecrīgas vai kāpēc to slēgt.
Vai Gailes kundze un viņas domubiedri tiešām neredz šos aspektus? Esmu daudz domājis par iemesliem, kas viņus mudina uz arhitektu pasaulē netipisko rīcību. Gailes kundze ir visādā ziņā cienījama arhitekte, tāpēc vēl vairāk pārsteidz notiekošais. Viens iemesls varētu būt, ka arhitektu grupa tiešām neredz savas darbības postošo rezultātu hibrīdkara kontekstā. Otra iespēja – kaut nu tā nebūtu –, ka kāds no grupas klusībā apzināti atbalsta Putina režīma politiku pret Latviju.
Lai nu kādi izrādītos iemesli, zināms ļaunums Okupācijas muzejam jau ir nodarīts. Muzeja nākotne joprojām atrodas neziņas gaisotnē. Palīdzēsim Okupācijas muzejam pārvarēt šīs grūtības.
