Uldis Šmits: Par nevadāmu prezidentu 8
Tie, kuru rokās nonākuši Valda Zatlera memuāri, var pārlasīt nodaļu “Izredzes tikt pārvēlētam”. Un īpaši vienu tajā atstāstīto notikumu: “Kad tikos ar valdošās koalīcijas kopējo frakciju, deputāts Kārlis Seržants no ZZS man pajautāja tieši un atklāti: “Vai jūs tāpat kā Vaira Vīķe-Freiberga būsiet nevadāms savā otrajā termiņā?””
Kā zināms, Zatlers izrādījās nevadāms jau pirmajā, tāpēc uz otro netika pārvēlēts. Iespējams, lai gan par to neviens nerunā, arī viņa pēctecis Andris Bērziņš īsti neattaisnoja viņu ievēlējušo deputātu, īpaši “SC” deputātu, cerības. Vairas Vīķes-Freibergas nevadāmība izpaudās apņēmībā nepieļaut grozījumus drošības iestāžu likumos jeb būtībā minēto iestāžu pakļaušanu atsevišķu politiski ietekmīgu personu interesēm. Varbūt tieši tolaik ietekmīgie ļaudis, pret kuriem Vīķe-Freiberga citkārt bija izrādījusi lielāku pietāti, nosprieda, ka vadāmībai jākļūst par svarīgu mērauklu Valsts prezidenta izraudzīšanā. Turklāt ārpolitiski VVF pārāk iemiesoja Rietumus, bet pretējā virzienā orientētais bizness prasīja, tā teikt, līdzsvarotu pieeju un nolikt vēsturi malā, lai vairāk pievērstos Krievijai un tālākiem reģioniem, kur saskaņā ar pazīstamo frāzi “cilvēki brīvi pārvietojas starp kalniem un jūru”. Šajā ziņā VVF sekotāji nepievīla.
Taču filozofiskais “kas es esmu”, augstākajā amatā esot, droši vien nodarbināja ne vien Zatleru, kurš ierosināja tautas nobalsošanu par 10. Saeimas atlaišanu, bet arī Bērziņu, kurš apzinājās savu spēju robežas un savas prezidentūras laikā, piemēram, ievadīja diskusiju par mūsu parlamentārās demokrātijas pilnveidošanu. Diskusija ir aprāvusies, bet attiecības starp valsts varas atzariem arvien paliek diezgan neskaidras, lai nesacītu – nereti divdomīgas, jo tādas tiek no Saeimā pārstāvēto partiju puses uzturētas. Daudzi no tiem, kuri uzlūko jebkādu pārmaiņu ierosinājumus ar lielu aizdomīgumu, varbūt atkal būs sašutuši par politisko cinismu, kas vismaz iepriekš visklajākajā veidā ir izpaudies, pārvēršot Valsts prezidenta vēlēšanas aizkulišu darījumā. Bet līdzīgi ir noticis, apstiprinot vai neapstiprinot ar tiesu varu saistītas augstas amatpersonas, kad Saeimā veidojas, izmantojot Saeimas priekšsēdētājas Ināras Mūrnieces formulējumu, “acumirkļa koalīcija”. Īpaši šim balsojumam sastiķēta.
Tagadējā situācijā Valsts prezidenta ievēlēšana nevis ar valdības koalīcijas, bet pārsvarā ar ZZS un “Saskaņas” kārtējās “acumirkļa koalīcijas” balsīm nozīmētu politisku krīzi. Kas liktu atgriezties pie jautājumiem par partiju lomu un deputātu rīcības atbilstību vēlētāju piešķirtajam mandātam, lai gan šobrīd būtu steidzami jārisina citas problēmas. Katrā ziņā izrādes pirmais cēliens ir ierasti bēdīgs. Vien akcijas “mansprezidents.lv” rīkotāji, jāteic, nelabojami ideālisti, aicina iedzīvotājus nobalsot tīmeklī par “savu” kandidātu. Iespējams, veltīgi, jo neizskatās, ka Augstā nama ietekmīgākās frakcijas ņems šos viedokļus vērā. Pilsoniskās sabiedrības un dažu partiju virzītās personības tiek noraidītas ar dzelžainiem, ja tos tā var nosaukt, argumentiem. Levits? Viņš nav ZZS kandidāts un “ar to pietiek” (Brigmanis). Kalniete? Viņu koalīcijā neatbalsta un “šīs nav skaistumkonkursa sacensības” (Āboltiņa). Tomēr eventuālo pretendentu esot daudz un tie, šķiet, iedalāmi vismaz trīs kategorijās: vairāk vai mazāk apzināti publiskajā telpā palaistie izmēģinājuma baloni, sākot ar vietējiem milošiem zēmaniem un beidzot ar vanagu Pabriku, tad vēl tie, kuri “neizslēdz iespēju”, un visbeidzot partiju “uzrunātie”, taču pagaidām slepenībā turamie. Kā TV sacīja “Saskaņas” Sergejs Dolgopolovs, labākās preces vēl atrodas zem letes. Turpretī sabiedrībai nenāktu par sliktu līdz 19. maijam, kad sāksies kandidātu oficiāla nosaukšana, nākt klajā ar savām domām. Mums vajadzīgs nevis vadāms prezidents, bet prezidents, kurš vadās pēc valsts un pilsoņu vairākuma interesēm.
