Juris Lorencs: Deputāte, iespējams, nesaprata, ko īsti ir pateikusi. Ko ar savu “manifestu” gribēja pateikt Alvis Hermanis? 27
Juris Lorencs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pēdējās dienās parādījušies divi teksti, kurus cilvēki atcerēsies mēnešus, pat gadus. Pirmais ir pagalam īss un kodolīgs: “Neesmu jau es tur parastais mirstīgais.”
Pie frakcijām nepiederošā Saeimas deputāte Karina Sprūde (savulaik pārstāvējusi “KPV LV”), no Šveices ierodoties ES valstī Polijā, uz robežas nebija deklarējusi vērtīgu “Rolex” rokaspulksteni.
Tīri cilvēcīgi var saprast arī to, ka deputāte nevēlējās deklarēt smuko rotaļlietu. Kuram tad patīk maksāt nodokļus! Iespējams, tas bija iemesls, kāpēc sarunā ar poļu muitniekiem tika izmantots pēdējais un pats spēcīgākais arguments – diplomātiskā pase.
Tas, kas liekas visai dīvaini, – izteikums, ar kuru Sprūde nāk klajā Latvijas medijos: “Tad tie darbinieki saprata, ka neesmu jau es tur parastais mirstīgais, no kura var tā vienkārši izspiest skaidru naudu.”
Vērojot ideju kustību medijos un sociālajos tīklos, var teikt, ka šo vārdu būtība tikai pamazām sāk aiziet līdz sabiedrības apziņai.
Es neesmu parastais mirstīgais! Bet kas tad? Olimpa dievs? Nemirstīgais Kaščejs? Iespējams, deputāte pietiekami labi nepārvalda latviešu valodas nianses, lai spētu saprast, ko īsti ir pateikusi.
Viens gan ir skaidrs – ar šo teikumu viņa kļuvusi toksiska jebkuram politiskam spēkam, kurā mēģinās iesaistīties.
It īpaši jau tādam, kas veidojas no jauna. Jo tagad katrs, kam nebūs slinkums, atgādinās un brīdinās – jums ir darīšana ne jau ar “parastiem mirstīgajiem”!
27. februārī režisors Alvis Hermanis sociālajos tīklos publicējis “manifestu”, uzvedības noteikumus teātra darbiniekiem un skatītājiem.
Daži teikumi no šī teksta: “Teātris un politkorektums nav savienojami. Jo teātra uzmanības objekts ir cilvēka pētniecība visās viņa izpausmēs. Ja mēs pieļausim parādīties tikai glītajai un kārtīgajai cilvēka dabas pusei, mēs nekad neuzzināsim itin neko par cilvēka noslēpumiem un bezdibeņiem – kas ir tieši tas, kas mūs šai darbā un dzīvē interesē. Jo pārējais – ir vienkārši garlaicīgi un nav arī patiesība.”
Tas, ko pateica Hermanis, patiesībā ir tas pats, kā apgalvot, ka “2 reiz 2 ir 4”.
Pirmkārt, Hermanis ir iestudējis tieši to un tieši tā, kā viņš ir vēlējies saskaņā ar savu sirdsapziņu un izpratni par patiesību. Varbūt tāpēc visas Hermaņa izrādes, kuras izdevies redzēt, man bija liels notikums.
Parastais mirstīgais, bet jau ar nemirstīgu mantojumu, vismaz latviešu teātrī noteikti.
Otrkārt, apgalvojums “teātris un politkorektums nav savienojumi” arī ir pats par sevi saprotams. Ne tikai teātris, patiesa māksla vispār nav iespējama apstākļos, kad režisors, rakstnieks vai komponists spiests ieklausīties sabiedrības un mediju uzspiesta politkorektuma (faktiski pašcenzūras) iekšējā balsī.
Toties patiesi nemirstīgi darbi var tapt ārējas cenzūras apstākļos, ja to diktē valdošā vara. Piemēru cik uziet – Vizmas Belševicas dzejas krājums “Gadu gredzeni”, Borisa Pasternaka romāns “Doktors Živago”, Andreja Tarkovska filmas.
Tas, ko ar savu “manifestu” izdarījis Hermanis, – viņš licis apstāties un padomāt. Vērojot diskusiju ap Hermaņa publikāciju, atcerējos angļu rakstnieku Džonu Faulzu un viņa 1965. gadā izdoto romānu “Burvis”.
Tajā Faulzs apraksta notikumus kādā nomaļā Grieķijas salā 50. gados. Brīvības un jaunas pieredzes meklējumos salā ierodas angļu jauneklis, vārdā Nikolass. Pēc tam kad viņš iepazīstas ar noslēpumainas villas vēl noslēpumaināko saimnieku Končisu, ap Nikolasu sāk vērpties dīvaini notikumi.
Viņš it kā nejauši iekļūst dīvainās dzīves situācijās, kas liek atcerēties pagātni, domāt par tagadni un iepazīt pašam sevi. Vēlāk izrādās, ka Nikolass patiesībā tiek iesaistīts grandiozā teātra izrādē, kuru režisē Končiss. Villas saimniekam ir interese redzēt, kāda būs Nikolasa reakcija uz notiekošo.
Ar savu publikāciju Alvis Hermanis nostājas blakus Faulza varonim Končisam. Viņš ir iemetis akmeni dīķī un tagad var vērot, kā ap kritiena vietu izplatās koncentriski informācijas viļņi.
Ierosinājums ir tik spēcīgs, ka cilvēki sāk reaģēt un izteikties atbilstoši savai gudrībai un izpratnei par pieklājību. Un te mēs nonākam līdz “cancel culture” jeb “atcelšanas kultūrai”, ap ko pašlaik tiek lauzti šķēpi.
Latviešu valodā parādījušies apzīmējumi “kolektīvā atspārdīšana”, “publiskā kaunināšana”. Ko darīt?
Vislabākā rīcība šajā situācijā – vienkārši ignorēt. Nelasīt, neklausīties, neatbildēt – viņi to vien gaida. Nekad nebalsot par cilvēkiem, kuri nav “parasti mirstīgie”. Nepirkt netīkamus produktus un pakalpojumus.
Kā teica kāds paziņa, uzzinājis par “Hanzas maiznīcas” lēmumu slēgt ceptuvi Latvijā: “Liela muiža! Vai tad latviešiem pašiem savu maiznieku trūkst! Turpmāk pirksim paši savu maizi.”
