Iesaldētas bērnības traumas – jebkādas citu vajāšanas un pazemošanas pamats 8
Devianta uzvedība bērniem. Problēmas ar pieņemtajiem bērniem. Vidusskolēni ņirgājas par jaunākajiem bērniem tāpat kā reiz ņirgājās par viņiem. Pedofili paši bieži vien bijuši vardarbības upuri. Armija. Cietums. Šķiet – kāpēc tu dari citiem to, ko darīja tev, jo zini, kā tas sāp? Tāpēc, ka tev (tavām neironu ķēdēm) šķiet, ka beidzot ir iespēja atlaist iesaldētās sāpes. Uz tiem, kas ir vājāki un tāpēc būs spiesti to pieņemt – bērniem, veciem cilvēkiem, invalīdiem, garīgi slimajiem, dzīvniekiem… Tas ir kārdinājums kā lielveikalā bez apsardzes – tagad vari visu un nekas tev par to nebūs. Bet tā ir tikai ilūzija. Pagaidu atvieglojuma ilūzija. Un tāpat traumētie bērni rīkojas, kad paši kļūst par vecākiem.
Sabiedrībā, kur legalizēta toksiska attieksme pret bērniem, tāda komunikācija ar bērnu nerada jautājumus apkārtējos – visi tā dzīvoja un dzīvo. Tas dod galīgo indulgenci vardarbībai ģimenē, attiecībās ar bērniem. Tad gandrīz nav iespējams parādīties šīm 200 milisekundēm bremzēšanas brīvības, kas apturētu sitienam pacelto roku un vārdus “kāpēc es tādu izdzimteni vispār laidu pasaulē”. Nav ne resursu, ne laika, ne stimula, lai apturētu patoloģiskās, bet jau par tradīciju kļuvušās tradicionālās metodes, kā sazināties ar bērnu.
Jautājums – ko darīt ar ikdienas neapmierinātības enerģiju? Iztērēt, sākot ar stand-up komēdiju par tabu tēmām skatīšanos (sociāli legalizēta agresija) līdz vakara treniņiem boksā (legalizēta fiziska agresija). Jo brīvākas sociālās normas, jo vairāk drošu metožu enerģijas no bremzēšanas, savaldīšanās izlietošanai. Daudzi papildus bezjēdzīgi “nē” atkal spiež bremzēt (laulības šķiršana ir nepareiza pat tad, ja vīrs sit; izskatam jāatbilst noteiktiem standartiem; par šīm tēmām nedrīkst runāt utt.).
Ja ar aprakstīto konteineru ir globālas problēmas, tas ir jautājums par terapiju (terapeits būtībā ir rezerves konteiners, kas darbojas saskaņā ar konkrētiem noteikumiem un terapeitisko attiecību ietvaros, uzņem lietas, kuras nav pienākums uzņemt cilvēkiem draudzības vai tuvu attiecību ietvaros) un ticīgajiem – jautājums par reliģiju.
Visu iepriekš minēto nevar atrisināt šeit un tagad. Tas ir laika jautājums, bet redzot, kā adekvāto vecāku kļūst vairāk, ka nav obligāti atdot bērnu kādā valsts iestādē gandrīz no dzimšanas, ka kļūst pieņemami runāt par audzināšanas jautājumiem skaļi bez zīmoga “tu taču esi māte nečīksti” – tas viss dod cerību, ka būs citi laiki ar cilvēkiem ar noturīgāku psihi.
Tas ir mīlēt savus bērnus, neskatoties uz balsu kori no pašu traumatiskās bērnības un apkārtējo piezīmēm “neņem uz rokām, izlutināsi”, “neaudzini par mīkstpēdiņu”, “sadod viņam kā nākas, lai citreiz zina”, “pasaki, lai vienmēr dod pretī”. Tas ir neatriebties tam, kurš pēc visiem cilvēka standartiem atriebību ir pelnījis.
Runā, ka uz pasaules nav taisnības. Jā, bet pasaulē ir Mīlestība, un Mīlestība ir vislielākā netaisnība. Nav taisnīgi palīdzēt tam, kurš it kā skaitās tavs ienaidnieks. Tas nav taisnīgi mīlēt kādu, kurš nes tev sāpes. Nav taisnīgi darīt labu, nesaņemt atzīšanu, bet turpināt to darīt. Tas nav taisnīgi atdot svešiniekiem savu grūti nopelnīto naudu, lai atrisinātu viņu problēmas.
Un ļoti gribētos, lai tādai netaisnībai cilvēki vienmēr atrastu spēku un resursus – gan pašos, gan tuviniekos.
Avots: gestaltclub.com
