Tvertne ir piepildīta ar traumām kā saldētava? Kas ir toksiski vecāki 8
Freids neapšaubāmi bija ģēnijs. Viņa laikos runāt par to, ka bērnība ietekmē visu tālāko dzīvi, būtu līdzīgi kā stāstīt par mirgojošām „kastītēm”, kuras visi nēsās līdzi un ar to palīdzību varēs sarunāties ar jebkuru kaut vai otrā pasaules malā.
Šodien tikpat reāla kā mobilo telefonu esamība, ir pieaugšanas ietekme uz smadzeņu attīstību. Bērnībā iegūtā pieredze burtiski veido, „salipina kopā” cilvēku. Personība aug, kopējot vidi, kurā dzīvo, caur to, kā cilvēks atspoguļo apkārtējo pasauli, tajā skaitā “kas par idiotu, no kuras vietas gan tev aug rokas”, “slinkā niecībā, taisies ātrāk,” ar “tu esi tāds pats muļķis kā tavs tēvs”. Smadzenes mācās automātiski, kritiskās domāšanas matrica izaugs vēlāk, tagad viss tiek uztverts bez filtra. Tā iekārtots, ka zināšanas par pasauli un par sevi bērns neizvērtējoši saņem no personas, ar kuru viņam izveidojusies saikne.
Eksperimenti pierāda, ka gatavība rīcībai nerodas mūsu lēmuma rezultātā, bet gan gluži pretēji – mūsu apziņa tikai vēro un lielākais, ko tā var darīt, ir uzlikt veto. Samazināt ātrumu. Un, maigi sakot, tam nav daudz laika. 200 milisekundes. 200 milisekundes brīvības.
Tad kas pieņem lēmumus? Smadzenes? Un pēc kāda algoritma to dara? Tās aktivizē visbiežāk izmantoto uzvedības shēmu – tajā skaitā to, kuru bērnībā izveidoja apkārtējā vide. Tā laika gaitā rakstura iezīmes var pārvērsties patoloģijā – mazliet aizdomīga sieviete vecumdienās var kļūt par īstu paranoiķi (es mazliet vienkāršoju, ģenētika arī veido neironu savienojumus, kas formē reakciju matricu un atbild par to, cik spilgti ieradumi izpaudīsies).
Vispār, cilvēces kultūra radās ar pirmo tabu parādīšanos – apziņa sāka pildīt super sarežģīto uzdevumu – nobremzēt. Tā ir vissvarīgākā prasme, kas izrauj cilvēku no bioloģiskās automātiskās cēloņsakarības ķēdes reakcijas. Kāpēc tas ir tik grūti – nobremzēt? Jebkura reakcija ir spēks, lai to apturētu, vajadzīgs vēl lielāks spēks. Turklāt bremzēšanas enerģija arī kaut kur jāliek.
No pirmās pasaulē parādīšanās minūtes mums kaut kas jādara ar enerģiju, kas rodas saduroties mūsu vēlmēm (vai nevēlēšanos) ar realitāti. Jaundzimušais izsalkušais bērns raud, pieaugot viņš jau var ATLIKT raudāšanu. Un laika gaitā viņš iemācīsies paciest daudzas lietas un atlikt līdz īstajam brīdim – izsalkumu, gājienu uz tualeti, seksuālos impulsus. Par šo Freids rakstīja, runājot par attīstības stadijām: orālā, anālā, ģenitālā – kurā ķermeņa daļā dislocējas vēlmes, kuras cilvēks mācās nobremzēt.
Kur paliek bremzēšanas laika enerģija? Atkal atcerieties Freidu un viņa koncepciju par tādu kā zemapziņas “konteineru”, kuram viena no funkcijām ir saglabāt enerģiju no nerealizēto vēlmju bremzēšanas. Jaundzimušajam ar to ir slikti (bet tā jābūt – šī prasme veidojas saskarē ar vidi) – viņam visi impulsi uzreiz izpaužas uzvedībā. Tālāk visa dzīve ir mācības. Tikai apmācības nosacījumi katram atšķirīgi.
Bērnam nozīmīgais pieaugušais ir viņa konteiners – “uzticēt nepatikšanas mammai”, kas nozīmē, ka viņa mazais konteiners netiek pārpildīts un var normāli attīstīties. Mazuli var stipri saraudināt sīka skrambiņa, viņš atskries pie mātes un saliks viņas konteinerā sev tik svarīgos pārdzīvojumus. Pats viņš pagaidām nespēj paciesties kā pieaugušais.
Bērns pārliek savas grūtības uz pieaugušo. Ja vien, protams, pieaugušajam ir vieta, kur likt… “Pats vainīgs, kāpēc tur līdi”, “tā tev vajag, nākamreiz uzmanīsies” vai mammas vienkārši nav blakus. Neviena nav blakus. Tad sāpes sasalst. Un kā partizāns tranšejā gaida savu brīdi – karš sen beidzies, un tad viņš pēkšņi parādās no nekurienes ar granātu un kliedz”Mirstiet visi!” Bieži vien tas notiek pašam cilvēkam negaidīti. Pētījumi liecina, ka dusmu lēkmes bieži vien ir saistītas ar sarežģītu bērnību.
Tvertne ir piepildīta ar traumām kā saldētava? Tad dienas neapmierinātībai nav, kur palikt un mēs novērojam cilvēku, kurš ir gatavs nodedzināt kafejnīcu ar visu personālu, jo viesmīlis nebija pieklājīgs. Viņam nav kur likt savu aizvainojumu, tāpēc jaunais”piliens” aktivizē visu dzīves laikā uzkrāto un REĀLĀS subjektīvās sāpes no skarbā vārda ir tādas, it kā cilvēkam būtu nodarīts kas briesmīgs. Tāpēc tāda neadekvāta reakcija. Cilvēks pēc tam var nožēlot, bet tas nenozīmē, ka šādas reakcijas nākotnē nekad nebūs.
Totalitārās valstīs agra atšķiršana no vecākiem ir kā daļa no audzināšanas politikas. PSRS, bērnam sasniedzot trīs mēnešu vecumu, sievietei bija jāiet uz darbu un bērns jāatstāj silītē. Šāda sistēma kropļo ne tikai bērnus, bet arī vecākus, apdraudot pat bioloģisko pieķeršanos pēcnācējiem. Vecāku fiziski un/vai emocionāli (konteiners ir slēgts bērniem) nav blakus un visas realitātes grūtības bērnam ir kaut kur jāliek. Tās somatizējas (ķermeņa slimībās) vai iesaldējas līdz citiem laikiem.
