Uldis Šmits: Par drošību no amatpersonām skan tikai vispārēji prātojumi par izaicinājumiem 0
Latvijas prezidentūras izskaņā, proti, jūnijā, plānota arī Eiropadomes sanāksme. Pārsvarā par Eiropas drošības stratēģiju. Pēdējā laikā esam pārsātināti ar drošības problēmām veltītiem izklāstiem, bet trūkst konkrētu risinājumu. Amatpersonu paziņojumos tie lāgā neparādās vai tiek aizstāti ar vispārējiem prātojumiem par “izaicinājumiem”, kas īsti neuzrunā plašāku sabiedrību un nemudina to iesaistīties domu apmaiņā, lai gan jautājums ir valstiski nozīmīgs.
Iespējams, jautājuma apspriešana “augšās” norit ļoti produktīvi, un tā bija, piemēram, 18. maijā notikušajā ES ārlietu ministru un aizsardzības ministru sanāksmē ar NATO ģenerālsekretāra Jensa Stoltenberga piedalīšanos. Mūsu attiecīgie ministri par šo pasākumu pauda gandarījumu, bet, ja kāds t. s. vienkāršais pilsonis gribētu atrast šā gandarījuma iemeslus, teiksim, Latvijas Ārlietu ministrijas vai Aizsardzības ministrijas preses relīzēs, tad lasītie teksti viņam varbūt pat – gluži pretēji – liktu izdarīt bēdīgus secinājumus. Vienīgā konkrētā ziņa – Eiropas drošības stratēģija ir jāpārskata līdz 2016. gada vidum. Kā apgalvojis aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis, “šajā procesā ES kopumā jāvienojas par ārpolitikas un drošības prioritātēm jaunajā izaicinošajā drošības situācijā. Mums gan jāspēj identificēt apdraudējumus un riskus, gan mūsu rīcībā jābūt pietiekamiem instrumentiem, lai efektīvi reaģētu.” Tulkojumā uz skaidrāku latviešu valodu: ES kā organizācija nav vienota, un tai nav ne pienācīgu iespēju, ne līdzekļu aizstāvēt savas dalībvalstis. Īpašu optimismu neizstrāvo arī labu vēlējumu formā ieturētais Ārlietu ministrijas atreferējums, kurā norādīts, ka “jāstrādā pie rīcības cīņai ar hibrīdo apdraudējumu, ciešāk sadarbojoties un koordinējoties ar NATO. Atbildē uz hibrīdo apdraudējumu ES jāfokusējas uz nemilitāro jomu. (..) Tādēļ ir svarīga abu organizāciju savstarpējā apmaiņa ar informāciju un jāveicina dalībvalstu nacionālā noturība pret hibrīdo apdraudējumu.”
Tas viss, protams, ir jādara. Tāpat ir arī jāuzlabo nepārtraukti piesauktā stratēģiskā komunikācija. Padarot to cilvēciskāku. Bet, ja runājam par nacionālo noturību, Latvijai vispirms būtu jāraugās, kādās rokās nonāk valsts stratēģiski svarīgākās saimnieciskās nozares. Kamēr Latvijas aizsardzības ministrs un arī ārlietu ministrs Eiropā stāsta par riskiem, tās pašas Latvijas valdības satiksmes ministrs priecīgi sveic darījumu, kas ļauj Kremļa draugiem pārņemt valsts tranzīta tīklu, jo, sacīja Anrijs Matīss, “kravu pārvadājumi ar Krieviju mums ir 75%, un tas ir tikai loģiski, ka Krievija vēlas kontrolēt šīs kravu plūsmas Latvijas teritorijā”. Grūti iebilst, tas tiešām ir loģiski. Ja raugās no Krievijas pozīcijām. Bet pilnīgi neloģiski būtu uzskatīt Putinu par muļķi, kurš laidīs garām iespēju izmantot tādējādi iegūtās sviras. Līdzīgi kā situāciju ar “investīcijām” par uzturēšanās atļaujām, gāzes tirgū un informācijas telpā. Izrādās, Latvijas Ekonomikas ministrijas paspārnē tomēr reiz esot izveidota tāda institūcija jeb padome, kuras uzdevums būtu izvērtēt investīciju, tajā skaitā varbūtēji politiski motivētu, ietekmi, taču tā nekad nav aktīvi darbojusies, un tikai pagājušajā mēnesī premjere Straujuma ieminējusies par tās aktivizēšanu. Grūti pateikt, ciktāl vispārējā valsts drošības aina, kas ietvertu arī ekonomisko drošību, tiek aplūkota Nacionālās drošības padomē vai valdības sēdēs, kur sastopas arī partijas biedri Rinkēvičs un Matīss. Skaidrs vienīgi, ka mūsu noturība pret hibrīdo apdraudējumu pirmām kārtām ir veicināma nevis Briselē, bet Rīgā.
