– Starp citu, kāda jūsu bijušajā partijā ir Dāldera kunga loma. Ar ko viņš izpelnījies tādu uzticību, ka jau otrajam “Vienotības” premjeram ir padomnieks un reiz arī pats ticis minēts valdības vadītāja amatam? 126
– Grūti teikt. 12 gadu laikā ne reizi neesmu bijusi ne “Jaunā laika”, ne “Vienotības” valdē, iespējams, tur kandidatūras tiek apspriestas.
Taču varu vērtēt viņu kā kultūras ministru. Atceros to 2009. gada jūnija nakti, kad budžets tika konsolidēts par pusmiljardu, tostarp noņemot finansējumu visām Latvijas mūzikas un mākslas skolām. Toreiz nevis kultūras ministrs Dāldera kungs, bet es pārliecināju premjeru kaut vai nelielu finansējumu kultūras izglītības iestādēm saglabāt. Tagad, klausoties mūsu dziedātājus pasaules koru olimpiādē vai koncertā “Dzimuši Rīgā”, saprotu, ka iestāšanās par valsts budžeta dotācijas saglabāšanu mūzikas skolām toreiz bija viens reāls panākums, par ko priecāšos līdz mūža beigām.
– No kultūras un izglītības nedaudz pievērsīsimies drošībai. Pirms jums šai krēslā sēdēja aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis, un divas stundas runājām par valsts aizsardzības politiku. Kā jūs skatāties uz šiem jautājumiem?
– Es domāju, ka mūsu saruna valsts drošības jautājumiem ir pat tuvāk nekā saruna ar Vējoņa kungu. Jaunākās paaudzes karadarbība nav cīņa par teritorijām vai cilvēku ķermeņiem, bet gan par prātiem. Piekrītu, ka nepieciešama jauna pretgaisa aizsardzības aparatūra, bet vēl vairāk nepieciešama ideoloģiskās frontes aizsardzība. Tādēļ es priecājos, ka Kultūras ministrijā pašlaik tiek veidota mediju politikas nodaļa. Diemžēl Latvijas vēsturnieki joprojām nesaņem pietiekamu finansējumu, un šis resurss ir pārāk vājš. Šobrīd būtiskāk nekā jebkad agrāk ir veicināt cilvēku prātos inteliģenti nacionālas valsts ideju.
– Brīžiem izskatās, ka Nacionālā apvienība gatava nomainīt nacionālo jūsmu pret koalīcijas politiskās spēles noteikumiem. Ņemot to vērā, vai nebaidāties vilties arī savā jaunajā partijā?
– Esmu politikā ar ilgstošu pieredzi un vairs tik viegli neviļos. Uzskatu, ka Latvijai šobrīd ļoti nepieciešama nacionālā ideja, un cilvēki, kuri šo ideju nesīs, vēlētājiem pašiem būs jāizvēlas. 18 augstskolā nostrādātajos gados nekad neuzskatīju par savu vienīgo uzdevumu studentu kā tukšu kausu piepildīt ar zināšanām – pareizais virziens ir studentu kā lāpu aizdedzināt, aizraut. Ja cilvēks ir pārņemts ar ideju, kvēlu pārliecību, pats atradīs iespējas atrisināt sarežģītas situācijas. Ceru, ka darbība NA man ļaus iedvesmot un aizraut jaunus cilvēkus.
