– Ar šo vērtību audzināšanu vajadzēja sākt nodarboties jau uzreiz pēc neatkarības atjaunošanas. Taču mums visu šo laiku vairāk vai mazāk dominē liberāļu principi. Jūs kandidēsiet arī nākamajās Saeimas vēlēšanās, kas būs vēl izšķirošākas nekā iepriekšējās. Sakiet – kādēļ Latvijas iedzīvotājiem būtu vajadzīga Inguna Rībena politikā? 126
– Domas, kas mani politikā ir vadījušas jau ilgstoši, var izteikt pāris vienkāršos teikumos. Latvijas kā nacionālas valsts nākotne ir katra mūsu individuālā atbildība, un nav nekādu muguru, aiz kurām aizslēpties. Pat ne aiz Nacionālās apvienības muguras. Mūsu vienīgā identitāte ir mūsu kultūra, valoda un vēsture. Tie ir mūsu enkuri, lai neaizklīstu bezdibenīgā tukšumā. Pēc Otrā pasaules kara un nacionālsociālisma pieredzes, terminam “nacionālisms” ir pielipušas negatīvas konotācijas. Taču es uzskatu, ka ar nacionālismu ir līdzīgi kā ar intelektuālismu – nacionālisms ceļ, bet nacionāla augstprātība pazudina. Intelektuālisms arī var kļūt ļoti bīstams, ja tas novēršas no vērtībām, kuras tagad apkopotas Satversmes preambulā.
Diemžēl man šķiet, ka tās lietas, par kurām esmu iestājusies 20 gadu garumā, nevis atrisinās, bet samilst vēl vairāk. Daudzu Latvijas tā saukto intelektuāļu prātus aizvien agresīvāk pārņem tādas modernas sociālantropoloģiskas idejas, kas vērstas uz tautas nacionālās, morālās un reliģiskās identitātes iznīcināšanu.
Neesmu fanātiska ultranacionāliste, bet, manuprāt, ikvienam cilvēkam jācenšas saglabāt savu nacionālo valsti, visiem kopā uzturot pasauli tādā daudzveidībā, kādu Dievs to radījis – ar dažādām valodām un kultūrām, ar atšķirīgu vēsturi un pieredzi. Negribētu dzīvot pasaulē, kur ir viena globalizēta valoda, viena globalizēta melodija un tā tālāk.
Mēs no padomju laikiem tik strauji nonācām pie savas brīvvalsts un tik ļoti aizrāvāmies ar materiālajiem labumiem un liberālajām vērtībām, ka valodai, vēsturei mums vispār nepietika laika. Tie, kas mēģināja runāt par Latvijas un Austrumeiropas īpašo pieredzi, tika kušināti – sak’ Eiropā un pasaulē visi punkti uz “i” ir salikti, par to nerunāsim. Vēsture joprojām nav izrunāta, un varbūt tikai tagad Eiropa sāk apzināties lietu patieso stāvokli.
