Ģ. Zvirbulis: – Vai tie bija tikai ideoloģiski apsvērumi? Klīst runas, ka Nacionālās apvienības sarakstos jums bija iespēja saņemt daudz augstāku pozīciju kandidātu sarakstos nekā “Vienotībā”. 126
– Par vietu sarakstā tiešām neko nezinu, bet jau 11. Saeimas vēlēšanu sarakstā man bija pietiekami zema vieta – devītā. Neskatoties uz to, jau ceturto reizi mani ievēlēja parlamentā ar cieto mandātu, apejot dažu labu, kurš bija pirmajā trijniekā un uz kuru tika tērēti partijas reklāmas un publicitātes resursi. Ja runājam par subjektīviem apsvērumiem, tad drīzāk izšķirošs varēja būt psiholoģiskais diskomforts, kurā man ilgu laiku nācās dzīvot. “Jaunajā laikā” arī bijām cilvēki ar dažādiem uzskatiem, bet sarunu rezultātā pratām savstarpēji vienoties un piekāpties viens otram. Diemžēl, pārtopot par “Vienotību”, šī tradīcija izzuda. Vēl lielāku diskomfortu jutu, tiekoties ar saviem vēlētājiem, kuri atbalstīja manas domas un idejas. Apzinājos, ka diez vai spēšu tās īstenot, jo partijā nav atbalsta. Tādēļ godīgāk šķita aiziet.
V. Krustiņš: – Kā jums šķiet, vai mūsu politiķi īsti apzinās ideoloģijas nepieciešamību? Ne tikai par partiju ideoloģiju, bet arī valsts ideoloģiju. Bet vai maz daudzi no tiem, kas šo vārdu piesauc, paši saprot, ko ideoloģija nozīmē?
– Es domāju, ka Latvijā no tautas nemaz nav īsta pieprasījuma pēc ideoloģijas. Mūsu vienīgā ideoloģija divdesmit gadu garumā bijusi labklājība. Cilvēkus vairāk uztrauc praktiskas un piezemētas lietas. Viņiem vajag, lai noasfaltē kādu kilometru ceļa, lai skolai uzliek jumtu, lai sūkņu staciju salabo. Un ir pilnīgi vienalga, kas to dara – godīgi vai negodīgi cilvēki, šādas vai tādas ideoloģijas nesēji.
Jūs minējāt valsts ideoloģiju. Pirmā brīvvalsts spēja radīt tādu valsts ideoloģiju, kas tautas apziņā izdzīvoja visus 50 padomju okupācijas gadus un vēl parādīja savu spēku atmodas laikā. Uzticēt iedzīvotājiem pilnīgu ideoloģisku pašapkalpošanos varbūt var lielas un bagātas valstis, kuru suverenitātei nedraud nekādas briesmas, un nācijas, kuru apmērs skaitāms desmitos miljonu. Mēs to atļauties nevaram.
– Jūs minējāt labklājību. Bet vai tad spēcīga valsts ideoloģija un augsta labklājība ir savstarpēji izslēdzošas lietas?
– Gluži otrādi. Ja mūsu cilvēki vairāk būtu audzināti patriotisma un savas zemes mīlestības garā, tad varbūt arī tik ātri nepamestu Latviju, par vērtību uzskatot strādāšanu un kalpošanu savai valstij. Labklājība nedrīkst būt vienīgais mērķis. Jābūt arī kam garīgam un augstākam, uz ko tiekties. Lai dzīvotu labklājībā, mums nav nepieciešama Latvija. Pašlaik esam samainījuši savu valsti tādā sīknaudā kā mājas, mašīnas, lietas, ceļojumi… Pieļauju, ka tas atspoguļo pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados formulēto postmodernisma filozofiju, ka laime ir bauda vai vismaz komforta radīta labsajūta. Baudām jau mēs pārsvarā ar ķermeni, pietrūkst garīgās vertikāles.
Piemērs nav tālu jāmeklē – kā redzam, veselības ministra meklējumi beigušies ar neveiksmi, jo neviens nevēlas riskēt ar karjeru salīdzinoši nelielā ministra atalgojuma dēļ. Nav ideālistu, un nevienu nevilina gandarījums par iespēju palīdzēt savai valstij, saviem cilvēkiem. Viss tiek mērīts primitīvā naudiskā izteiksmē.
