Dace Terzena: Nekad nebūtu varējusi iedomāties, ka mūs tik ļoti varēs sašķelt jautājums par potēšanos pret nāvējošo vīrusu 77
Dace Terzena, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Kādā augusta pirmdienā skatījos “LTV1” raidījumu “Veiksme. Intuīcija. Prāts” (VIP) un sajutos mazliet neērti, ka trīs jauno aktieru komanda pēc, manuprāt, gandrīz nepieklājīgi vienkāršām un uzvedinošām jautājuma papildiespējām nespēja atminēt leģendāro aktieri Ēvaldu Valteru.
Bet tūdaļ sevi apsaucu: droši vien, ja viņi redzētu Valtera bildi, gan jau spētu sasiet kopā ar latviešiem tik nozīmīgo vārdu. Taču vai ataustu atmiņā hrestomātiskie fakti par šo personību?
Kāpēc stāstu – manuprāt, epizode spilgti parāda, kā burtiski vienas paaudzes laikā citai paaudzei pašsaprotamais, no galvas zināmais, kā divreiz divi elementārais, jaunajiem pārvēršas teju mitoloģiskā pagātnē ar miglainiem varoņtēliem.
Tur nav ko moralizēt, vienkārši gan valstiski, gan katram ar savu pilsonisko rīcību un ģimenes piemēru jācenšas, lai paaudžu atmiņā neiestātos pārrāvumi un “baltie plankumi”.
Padomju laikā tādi veidojās ideoloģiskā spiediena un totalitārās politikas dēļ, kad patiesību par Latvijas likteni stāstīt nedrīkstēja, bet šodien pilnā mērā paši esam atbildīgi par jaunās paaudzes vēstures zināšanām un izpratni par Latvijai nozīmīgiem cilvēkiem un notikumiem.
Šogad, kad pieminam 30. gadskārtu kopš 1991. gada augusta puča, pirmkārt, katram savas dzīvās pieredzes līmenī būtu jāatrod laiks sarunai ar bērniem un mazbērniem – gan, lai vēlreiz atkārtotu šķietami labi zināmos faktus, gan arī, lai kliedētu mītus – teiksim, par to, ka tajās augusta dienās Latvijai reālā brīvība teju tika uzdāvināta, puču Maskavā ātri piežmiedza, un viena valsts pēc otras sāka atzīt Latvijas faktisko neatkarību…
Nē, mīļie, tā nebija brīvība “uz brokastlaiku”. Es savam dēlam vienmēr stāstu par baiso neziņu un nospiestību, kas valdīja tajās dienās. Par liktenīgo sajūtu, ka mūsu lielais sapnis par atjaunotu Latvijas valsti bija kā uz trausla ledus, zem kura mutuļoja tumši ūdeņi.
Jā, no šodienas viszinības viedokļa var teikt – pučisti bija vāji un nolemti, padomju ļaunuma impērija faktiski sabrukusi, bet nekad nedrīkst aizmirst, ka jebkura cita apstākļu kombinācija puča scenāriju varēja pavērst virzienā, kura sekas pat baisi iedomāties.
Katrā ziņā toreiz, 19. augusta rītā, kad pustukšā autobusā braucu ārā no Rīgas uz Aknīsti, bet pa Krasta ielu virzienā uz centru kā draudīgi pelēki kāpuri vilkās okupantu bruņutehnika, es ar šausmām domāju – ko es daru, kur dodos, un, ja nu vairs nemūžam neredzu savu vīru un dēlu, kas, mani gaidot, palikuši pučistu apsēstajā galvaspilsētā? Un bažas nebija pārspīlētas.
Bet, paldies liktenim un tautas gaišajam prātam, mēs izlīdām caur adatas aci un gudri izmantojām vienīgo iespēju, lai tiktu brīvībā.
Trīsdesmit gadi ir pagājuši. Un mēs kā sabiedrība esam cita patiesības mirkļa pārbaudījumā.
Atklāti sakot, nekad nebūtu varējusi iedomāties, ka mūs, kas esam tik daudz un gudri pārvarējuši, tik ļoti varēs sašķelt elementārs jautājums par sabiedrības veselību, drošību un solidāru rīcību, par objektīvo nepieciešamību potēties pret nāvējošo vīrusu.
Lāpstu pietiek iedurt vien centimetra dziļumā, lai iegūtu drošas un pārbaudītas ziņas, kā tiek veidotas un darbojas vakcīnas, kā rodas / nerodas kolektīvā imunitāte. Informācijas pietiek!!! Vakcīnas ir!!! Kas ar mūsu gaišo prātu?
