Vija Beinerte: Par mušmirēm un brīvību jeb kāpēc es esmu pret viendzimuma laulībām 27
Vai kāds no jums ir ēdis zaļās mušmires? Muļķīgs jautājums. Tie, kas ēduši, vairs nelasa. Ne sēnes, ne žurnālus.
Kādēļ mēs tās neēdam? Jo esam noticējuši reiz bērnībā mums vecāku teiktajam. Noticējuši uz vārda, nemēģinot pārbaudīt. Bet ja nu vecāki vienkārši ir gribējuši ierobežot mūsu brīvību?
Nesen labs draugs man pajautāja, kāpēc es esmu pret viendzimuma laulībām. Atbildēju: tāpēc, ka laulība ir ekskluzīva divu pretēja dzimuma cilvēku savienība.
Ideālā variantā – noslēgta nolūkā radīt un uzaudzināt gaidītus un gribētus pēcnācējus. Kas to tā ir noteicis? Tas, kurš ir radījis debesis un zemi un lēmis gan dabas, gan arī morāles likumus.
Un tad man bija jāatkāpjas līdz Ēdenes dārzam un vēl soli atpakaļ – līdz brīdim, kad pirmais no radītajiem, gaismas eņģelis, sava spožuma apžilbināts, iedomājās, ka spīd pats no sevis un ir gudrs pats no sevis. Atkrizdams no Dieva, gāžoties no augstprātības klints muļķības bezdibenī, viņš no gaismas eņģeļa kļuva par tumsas kungu. Jo nekāda patiesas gudrības gaisma nevar spīdēt, ja tā nespīd no mīlestības, tātad no Dieva.
Līdzīgi bija ar Ādamu Ēdenes dārzā. Visu, kas viņam bija jāzina, viņš zināja no sava debesu Tēva. Un būtu varējis to zināt vienmēr. Bet kritušais čūskas veidolā piedāvāja Ādamam apmainīt to, ko viņš zina no Dieva, pret to, ko varētu uzzināt pats no savas pieredzes. Ādams gan sākumā liedzās, taču Ieva ļāvās pierunājama, pati ēda un deva arī Ādamam. Un viņi tika padzīti no Paradīzes, proti, zaudēja spēju gaiši skatīt visu lietu kārtību, gudrību smeļot no pirmavota.
Vai, atklāsmes ceļu pamijot pret pētnieka ceļu, Ādams ieguva brīvību? Ja nu vienīgi tādu brīvību, kādu iegūst cilvēks, kas, dodoties bīstamā ceļā cauri nepazīstamam apvidum, nolemj būt brīvs no kartes un kompasa, kabatas lukturīša un spieķa.
Gan Dievs, gan kārdinātājs runā par brīvību. Tikai jēga un mērķis ir diametrāli pretēji.
Brīvības vārds plīvoja gan franču revolūcijas, gan boļševiku apvērsuma karogos. Viņu idejas aizrāva daudzus, taču, kolīdz revolucionārā teorija iemiesojās praksē, cerību jūra pārvērtās asiņu okeānā.
Līdz kritušā eņģeļa sekotāji saprata, ka ir jāmaina taktika. Turpmāk visam jānotiek klusi un nemanāmi, soli pa solim. Jēzus saka: patiesība jūs darīs brīvus. Postmodernisti pasludina, ka ikviens vārds var būt interpretējams līdz bezgalībai, nav absolūtas patiesības, ir neskaitāmas alternatīvas.
Noārdot robežu starp patieso un nepatieso, zūd robeža arī starp labo un ļauno. Ja nav absolūtu vērtību, viss ir atļauts. Bet tas, kā zināms, ir sātanistu sauklis. Pāvils to komentē īsi: viss ir atļauts, bet ne viss der. Der kam? Mūžīgai dzīvībai. Taču materiālistiem mūžīgās dzīvības jēdziena nav.
Un tad Žaks Atali, viens no 21. gadsimta ietekmīgākajiem finansistiem, proponē, ka ideālu sabiedrību veido absolūti brīvi cilvēki – brīvi no reliģijas, tautības, dzimuma, pilsonības. Īsāk sakot, tāda sabiedrība, kurā ir tikai viena universāla vērtība – nauda.
Vai kāds vēl atceras, kā no mūsu pasēm pazuda ieraksts “tautība”? Tas esot politiski nekorekts jautājums, bet pats tautības jēdziens fiziski nepastāvot, jo esot tikai koncepts.
Tagad dienas kārtībā ir dzimums. Vispirms tas tika aizstāts ar vārdu “dženders”. Tad pasludināja, ka dženders esot sociāli konstruējams, un tad – ka indivīda dženderu nosakot nevis bioloģiskais dzimums, bet izvēle.
Patlaban Ņujorkas štatā ir reģistrēti vairāk nekā 70 transpersonu džendera pašidentifikācijas terminu. Vācijas Konstitucionālā tiesa ir pieņēmusi lēmumu ieviest trešā dzimuma (“intersex”) reģistrāciju. Spānijā civilstāvokļa aktos vairs netiek rakstīti vārdi “māte” un “tēvs”, bet gan “vecāks nr. 1” un “vecāks nr. 2”, lai nediskriminētu viendzimuma pārus, kas tur drīkst laulāties un adoptēt bērnus.
Tā pamazām tiek gatavota augsne tam, lai arī dzimumu pasē drīz varētu nerakstīt.
Un ne jau homoseksuāļi te ir pie vainas. Migrantu, sieviešu vai transpersonu liktenis postmodernistiem, kas apvienojušies zem kreiso liberāļu karoga, rūp tikpat ļoti, cik Ļeņinam, Staļinam un Mao – strādnieku vai zemnieku liktenis. Viņiem svarīgi ir panākt, lai cilvēki kā negudri dzenas pēc tā, ko nevar paturēt, nevis pēc tā, ko nevar pazaudēt.
Deklarējot bērnu tiesības, bet ne pienākumus, tiek veicināts infantilisms. Graujot ģimenes institūciju, tiek veicināta atsvešinātība. Izārdot izglītības sistēmu, veidojas arvien primitīvāka sabiedrība.
Vienlaikus tiek izļodzīta sociālās palīdzības sistēma, pārplūdinot Eiropu ar mākslīgi radītu migrantu plūsmu (Ansis dzīvo labāk nekā Hasans, tāpēc Hasanu vajag pamudināt pieteikt savas tiesības uz daļu no Anša labuma). Anestēzijai – izklaides industrija. Gadsimta sauklis: nauda un bauda, iepērcies un izklaidējies, jo tu esi tā vērts! Bet dūmu aizsegam – meli. Ziņa var izrādīties viltus ziņa, atmaskojums var izrādīties apmelojums, līdz grūti kļūst saprast, kas ir kas.
Kad zūd orientieri, iestājas haoss. Nenobriedis prāts haosā apjūk. Un kļūst viegli manipulējams.
Un te nu mēs nonākam pie galvenā. Brīvība darīt labu un brīvība darīt ļaunu ārēji šķiet ļoti līdzīgas, taču patiesībā stāv tik tālu viena no otras kā debess no elles.
Bet ir arī laba ziņa. Tas viss ir paredzēts un aprakstīts jau priekš divtūkstoš gadiem Jāņa atklāsmes grāmatā. Un ir zināms arī šās cīņas iznākums.
Vienīgais, kas paliek katra paša iekšējās brīvības ziņā, ir tas, kur katrs mēs finālā būsim. Jo frontes līnija iet caur sirdi. Sirds ir tas kara lauks, kur mūsu pašu gribā un apziņā notiek brīnumainais karš, kad dzīvība ar nāvi kaujas.
