Uldis Šmits: Versijas par Putina un Trampa vienošanos 24
Vai pastāv pērnā gadsimta noziedzīgajiem paktiem līdzīgu darījumu iespējamība? Vismaz dažās ekspertu aprindās tādu neizslēdz. Kā vēstīja “The Guardian”, nesen domnīcas “Atlantic Council” rīkotā apaļā galda diskusijā, kurā piedalījās NATO bijušie ģenerālsekretāri Jāps de Hops Šefers un Anderss Fogs Rasmusens, esot izteiktas bažas par varbūtēju Putina un Trampa vienošanos, tā teikt, iemainīt Krimu un Austrumukrainu pret nejaukšanos Baltijā. Avīze arī atsaucas uz Šefera teikto par Krimas aneksijas atzīšanas sekām – tas būtu pirmais gadījums kopš Otrā pasaules kara, kad tiek akceptētas ar rupju spēku grozītas robežas, un tas turklāt Kremlim radītu kļūmīgu priekšstatu, ka galu galā NATO, Eiropas Savienība un Amerika vienmēr piekāpjas, atliek vien pacietīgi nogaidīt.
Parasti, kad Rietumu analītiķi un plašsaziņas līdzekļi aplūko mums nepatīkamas tēmas, reaģējam visai nervozi. Šoreiz nekādas īpašas šūmēšanās nebija. Varbūt tāpēc, ka fakts nepiesaistīja uzmanību, bet varbūt ir vēl kāds iemesls. Latvijā ne mazums cilvēku, tajā skaitā tie, kas cēla trauksmi par virtuāli izspēlētajiem Latgales okupācijas scenārijiem, šķiet, uzskata, ka vienošanās starp lielvalstīm, ja tā notiktu uz Ukrainas rēķina, nemaz nenāktu par sliktu. Pēc bijušā Latvijas ārlietu ministra un Tautas saskaņas partijas līdera Jāņa Jurkāna domām, Trampa ievēlēšana ir novērsusi trešo pasaules karu un vispārējā miera labad Krimu varētu upurēt Putinam. No cita skatpunkta šo jautājumu iztirzājis analītiķis Pols Millers “Foreign Policy” publikācijā “Kā trešais pasaules karš varētu sākties Latvijā”, kas saturiski drusku atgādina BBC ražojumā “Trešā pasaules kara komandcentrā” redzēto krīzes situācijas simulāciju. Proti, eksperti arvien spītīgi iztēlojas NATO eventuālo atbildi uz “zaļo cilvēciņu” parādīšanos mūsu pusē, kas jau kļūst par klišeju. Bet, piemēram, pavisam īstu valsts apvērsuma mēģinājumu Melnkalnē, kas nesen uzaicināta NATO, rietumnieki lāgā nespēja pareģot. Tikmēr Šefera un Rasmusena apsvērumi vairāk pievēršas reālajai politikai un faktiski noteicošajam jautājumam, vai tiks atbalstītas “ukraiņu tiesības izvēlēties savu likteni”, kā to nesen formulēja aizejošais ASV prezidents Obama savā pēdējā Eiropas vizītē. Šis jautājums ir saistīts ar citu – vai starptautiskās tiesības netiks pakārtotas aizmuguriskai lietu izkārtošanai.
Daži demokrātiski noskaņoti krievu un pat ukraiņu domātāji uzsvēruši, ka Kijevai patlaban būtu izdevīgāk atturēties no Donbasa “tautas republikām” un katrā ziņā nevajadzētu ļauties, lai tās “iestumj” atpakaļ Ukrainā uz Kremļa diktēto noteikumu pamata. Taču viņi runā par taktiku un negrasās apšaubīt Ukrainas teritoriālo integritāti. Tiek gatavota arī tiesiskā bāze okupēto teritoriju atgūšanai. Publiskotajā Starptautiskās krimināltiesas iepriekšējā slēdzienā konstatēts, ka tagadējā situācija Krimā ir radusies bruņotam konfliktam pielīdzināmas agresijas ceļā. Dokumentā arī ietverts atzinums, ka līdztekus Krievijas veiktajai pussalas okupācijai notikusi Krimas tatāru iebiedēšana un apspiešana. Putins pasteidzās saraut saites ar Starptautisko krimināltiesu, tomēr juridiskais aspekts ir svarīgs, jo demokrātisko valstu politiķiem būs grūti to ignorēt. Vai atkāpties no principa, ka galvenie lēmēji par visu, kas attiecas uz Ukrainu tās starptautiski atzītajās robežās, ir Ukrainas pilsoņi.
Pretējā gadījumā notiks atgriešanās pie politikas, no kuras brīdināja NATO bijušais ģenerālsekretārs. Bet kurai Latvijā ir savi piekritēji – gan Kremļa pusē vienmēr stāvošās personas, gan tie, kas vienkārši gribētu uz cita nelaimi izstiepties, cerēdami, ka ietekmes sfēru sadales atnestā “stabilitāte” atvērs slūžas šprotēm un vairos preču apgrozījumu. Biznesā darījumu loģika ir saprotama un nepieciešama. Mūsdienu politikā tai vietas nav. Nevajadzētu būt.
