Jums ir skaidrojums, kāpēc nebūtībā aizgājušas tādas savulaik spēcīgas partijas kā “Latvijas ceļš”, Tautas partija, tagad arī “Vienotība” atrodas vājā pozīcijā? Ir taču tik daudz polittehnologu, konsultantu, kas var palīdzēt ar viedu padomu, kā nenogrimt. 10
Ja runājam par dažāda veida konsultantiem, neslēpšu, ka man arī šad un tad šādā kapacitātē iznācis darboties. Ir diezgan nepareizi iedomāties, ka politiķi konsultantos baigi ieklausās. Zināt veco stāstu par A un B tipa konsultantiem? A tips, cerot, ka konsultējamo interesē viņa domas, ar tīru sirdi stāsta visu, ko domā. Savukārt B tips, kas Latvijā izplatīts daudz vairāk, atstāsta politiķim viņa paša domas, bet ar saviem vārdiem. Ļoti maz ir tādu politiķu, kuriem patiešām interesē, ko domā konsultanti.
Ko politiķi dara nepareizi?
Viņi dara pareizi, vadoties pēc saviem mērķiem. Kad tie sasniegti un negribas vairs mocīties, viņi sanāk kopā un pasaka, ziniet, bija forši, paldies par darbu, tagad visi brīvi.
Taču “Vienotības” fināls, kas nav izslēgts pat vidējā perspektīvā, nelīdzināsies “Latvijas ceļa” vai Tautas partijas galam. Tur daudzi nebūs ar mieru iet mājās, jo ir samērā konsolidēti, un, ja arī šo pasākumu vairs nesauks par “Vienotību”, viņi pārdzims kādā citā kapacitātē.
Jūsu politiskie komentāri ir vairāk ironiski, kas jūs spētu tā pa īstam sadusmot?
Esmu sapratis vienu lietu – ja pārkāp kādu noteiktu kritikas līniju, tad esi iesaistījies nevis zinātniskā argumentācijā, bet politiskā cīņā un rēķinies ar visām izrietošajām konsekvencēm – negatīvu komentāru birumu u. c. Politika ir pietiekami nežēlīga lieta. Ja tu tajā kautiņā lien, tevi arī sitīs. Priekšstatam, ka ir kaut kādi vispārcilvēcisko vērtību pārstāvji, kas drīkst izteikt politiskus spriedumus, vienlaikus pretendējot, ka viņi atrodas ārpus politikas, es neticu. Ja intelektuālis izsakās par politiku un dara to ar saviem līdzekļiem, viņš kautiņā ir iekšā.
Tikko rakstījāt par korupciju.
Tas bija apzināti polemisks raksts pret tiem, kas ir pārliecināti, ka Latvijas sabiedrības galvenā problēma ir tā, ka augšā visi zog. Zagšana notiek, tā ir taisnība, bet nevajadzētu iedomāties, ka tas notiek tik sistemātiski un visi mūsu ievēlētie politiķi ir zagļi, un neviens no viņiem nevēl neko labu Latvijas tautai, kas vienkārši nav patiesība. Mēs nesaskatām krietni būtiskākas problēmas. Latvijas lielākā problēma šobrīd ir nevis pārvaldes korumpētība, bet gan valsts kapacitātes trūkums – mēs nespējam izdarīt vajadzīgas lietas ilgtermiņā.
Kāpēc notiek tas, ko daudzi sauc par varas muļļāšanos?
Saeimas sasaukumi, kādus piedzīvojam pēdējo desmit gadu laikā, pamazām iet uz leju ar elementāras kompetences, zināšanu, spriestspējas un inteliģences trūkumu. Tam ir sakars arī ar atalgojumu un dažādiem ierobežojumiem, kas deputātiem uzlikti.
Sandra Kalniete nesen intervijā atzina, ka politika ir zema prestiža darbs.
Iedomājieties jaunu cilvēku, kurš pabeidzis kādu labu Latvijas augstskolu, pēc tam vēl pamācījies Rietumos un ieguvis labu ekonomista, jurista vai politologa kvalifikāciju. Viņš atgriežas Latvijā un grib strādāt valsts labā, un viņam piedāvā kandidēt Saeimas vēlēšanās. Grūta izšķiršanās, jo, no vienas puses, viņš ir patriots un daudzas lietas grib darīt tāpēc, ka mīl savu dzimteni, bet, no otras puses, viņš saņem algu, kas ir uz pusi mazāka nekā tā, ko varētu saņemt privātā sektorā. Bet tas vēl nav viss – viņš saņem, maigi izsakoties, ne pārāk labu reputācijas traipu, jo cilvēki nemīl politiķus.
Politiķi tautā nekad nebūs tā iemīļoti kā, piemēram, komponisti, aktieri, bet tas nenozīmē, ka viņi nevarētu būt tautā mīlēti un cienīti. Latvijas gadījumā politiķis ir diezgan zema prestiža profesija tādēļ, ka cilvēki ir konsekventi neapmierināti ar viņu darbu. Trūkst rezultātu tik svarīgās sistēmās kā veselības aprūpe, izglītība, nodokļi. Labā ziņa ir tā, ka pašreizējais Ministru prezidents kopumā šīs problēmas apzinās un viņš ir viens no tiem, kas mazāk domā par savu publisko tēlu, vairāk – par darba rezultātiem.
Jūnijā jums kā rīdziniekam jāiet balsot pašvaldības vēlēšanās – uzrunā kārdinājumi ar bezmaksas labumiem?
Rīgā tās nav pašvaldības, bet nacionāla līmeņa vēlēšanas, kurās dzirdēsim pietiekami daudz tēmu, kam ar pašvaldības darbu ir krietni maz sakara.
Mani personīgi uztrauc, ka jaunākajam bērnam rinda bērnudārzā pienāks, kad viņam jau būs jāmācās augstskolā, un tas būs viens no apsvērumiem, par ko balsot pašvaldības vēlēšanās.
Dramatiska situācija – galvaspilsēta ilgstoši atrodas tādas partijas rokās, kas simpatizē un sadarbojas ar Latvijai naidīgiem spēkiem. Kas to varētu mainīt?
Vēl nebūt nav zvanīts, ka Ušakovs būs birģermeistars līdz 2021. gadam.
Jāņem vērā, ka pagājušajās vēlēšanās graujošais rezultāts nāca citā situācijā – tas bija pirms Krimas un Ukrainas, kas tagad daudziem licis saausīties, ko “Saskaņa” pārstāv un vai mums ir pa ceļam ar tās vēlētājiem.
Pārējās partijas izvirzījušas cienījamus otrā plāna politiķus, taču viņi nav ticami konkurenti Ušakovam. Ja Nacionālai apvienībai principa lieta būtu Rīgu savākt sev, jāizvirza tādi cilvēki kā, piemēram, Roberts Zīle un vēl dažs labs. Saprotu, ka viņiem negribas pamest komfortablas vietas Eiropas Parlamentā vai citur, bet – ja jau spēlēt, tad nopietni.
