Kā jāsaprot ieraksts grāmatā, ka esat autodidakts? 10
Mana iepriekšējā pieredze ir divējāda – kādu laiku intensīvi studēju mūziku un strādāju par mežradznieku pie Arvīda Klišāna. 24 gadu vecumā sapratu, ka pasaulē ir interesantākas lietas, un aizgāju studēt filozofiju. Stingri ņemot, no tās neko īpaši tālu neesmu aizgājis, jo tā nozare, ar ko jau gadus divdesmit nodarbojos, atrodas uz robežas starp filozofiju, politikas zinātni un tiesību teoriju.
Visi nopietni zinātnieki humanitārajās un sociālajās zinātnēs sāk no nulles. Kaut kādā mērā esam autodidakti, jo šīs zinātnes nebūvējas kā fizika vai matemātika, kurās jaunas zināšanas top, izmantojot kaut kādas sākotnējās pozīcijas. Kā savulaik izteicās latviešu mācītājs Modris Plāte – katram rītam savs rēbuss.
Mūziku joprojām klausāties kā profesionālis?
Esmu pārvarējis profesionāļu īpatnību klausīties to kritiski un piesieties. Tagad spēju būt baudītājs, nevis virtuves kulinārs. Mūzika ir brīnums, tā jāuztver kā bērnam ar atvērtu apziņu un uztveri.
Jūs šīs brīnumu pasaules vietā izvēlējāties pavisam citu vidi, kas tiek raksturota arī kā ļoti nežēlīga, nodevīga.
Mums būtu grūti iedomāties pasauli bez mākslas tāpat kā bez politikas. Politika ir īpaša darbības joma, kas tieši tāpat kā mūzika nav domāta visiem. Ne visiem ir absolūtā dzirde, ne visi ir spējīgi emocionāli un skaisti spēlēt, tāpat arī politika ir domāta tiem cilvēkiem, kuriem uz to ir īpašas spējas.
Šīs grāmatas pēdējā nodaļā, distancējoties no jēdzieniem, pievērsos politikai kā praksei un tās nozīmei. Ar politiku ir jāgrib nodarboties. Zinām taču, ka vesela virkne ļaužu tajā nonāk nejauši – nav bijis nekā cita ko darīt vai kāds čoms paaicinājis –, un pēc tam brīnāmies, ka lietas nenotiek tā, kā vajadzētu.
Satiekaties ar politiķiem?
Politologam vajag uzturēt normālas attiecības ar politiķiem, un es arī cenšos to darīt. Man nav privātu draugu šajās aprindās, bet ir diezgan daudz labu paziņu. Izbaudu viņu sabiedrību, īpaši, ja tie ir pieredzējuši un piedalījušies svarīgos vēsturiskos notikumos.
Nav jau tā, ka mēs, politologi, zinātu visas procesa nisanses, jo politikā daudzas lietas ir ekstrēmi konfidenciālas. Savukārt politiķa karjera lielā mērā atkarīga arī no tā, kā viņš proti turēt mēli aiz zobiem. Tas tā ir. Politikā viens no ļoti trūkstošiem resursiem ir lojalitāte. Bieži vien situācijās, kad kādā amatā nonāk cilvēks, domājam – kāpēc viņš tur tika, ja turpat līdzās bija kāds gudrāks un pieredzējušāks? Atbilde ir personiskā lojalitāte – lēmuma pieņēmēji šim cilvēkam uzticas.
Piemērs ir pēdējais Valsts prezidenta balsojums, kas daudziem nāca kā vilšanās, jo netika izmantota iespēja ievēlēt Egilu Levitu. Jūs, starp citu, izteicāties, ka Latvija ir saņēmusi adekvātu prezidentu, es gan domāju, ka esam pelnījuši augstākas raudzes politiķi.
Piekrītu, bet vienlaikus – un tā, iespējams, ir politologa perspektīva – saprotu tos cilvēkus, kas ievēlēja Vējoni. Kas attiecas uz Levitu, zinot viņa patriotismu un enerģiju, esmu simtprocentīgi pārliecināts, ka par viņu vēl ļoti daudz dzirdēsim. Ja kāds uztraucas, ka 2015. gadā viss ir apstājies, var būt mierīgs, ka tas tā nav.
Bet Vējoni ievēlēja tādēļ, ka balsotāji gribēja tādu, kurš politiski sevi ir apliecinājis viņu pašu vidū. Vējonis ir…
… prognozējams.
Jā, un tas tajā brīdī viņiem likās svarīgāk. Jebkurš politiķis ir racionāla būtne un izsver ieguvumus un zaudējumus situācijā, kurā ir nonācis. Priekšā divi kandidāti – vai balsot par to, kurš būs daudzmaz adekvāts kā valsts prezidents, vai arī izvēlēties otru opciju – vasaras laikā vēl divas nedēļas ņemties un ālēties ar absolūti neskaidru iznākumu, jo nav zināms, kas otrajā raundā sanāks. Tāpēc lielais vairums labāk nobalsoja par zīli rokā nekā medni kokā. No tāda viedokļa raugoties, brīžam procedūras ir krietni svarīgākas nekā cēli cilvēki vai ļauni motīvi.
