Ījabs: Izsakoties par politiku, intelektuāļi ir kautiņā iekšā 10
Ivars Ījabs savā jaunajā grāmatā “Politikas teorija: pirmie soļi” politologus nosaucis par dīvainiem cilvēkiem, kas darba mūža garumā cenšas noskaidrot šķietami pašsaprotamas lietas. Par taisnīgumu, valsti, demokrātiju u. c. Sarakstam pievienojam vēl vienu tematu – par muļļāšanos politikā. Sarunas nobeigumā viņš atklāj, ko lūgtu zelta zivtiņai Latvijas labā.
Grāmatu esat veltījis mammai, vai viņai ir kādi īpaši nopelni jūsu tagadējās profesijas izvēlē?
Mamma ir cilvēks, kas mani gandrīz vienatnē ir uzaudzinājusi, un, tuvojoties sirmajiem gadiem, jāgodina tie cilvēki, kas tevi laiduši pasaulē un audzinājuši. Mammai nav gājis viegli. Viņa savulaik bija Nacionālā teātra aktrise, un viņas vārds ir Baiba Nollendorfa. Paralēli darbam teātrī mācījās svešvalodniekos, tāpēc deviņdesmitajos gados, kad angļu valoda kļuva ļoti pieprasīta, pārgāja tikai uz svešvalodas mācīšanu. Arī tagad viņa māca angļu valodu – ir viena no latviešu strādājošajiem pensionāriem.
Darbā aizņemtām vecmāmiņām neatliek tik daudz laika mazbērniem?
Mums vairākās paaudzēs pastāv tradīcija, ka vecvecāki palīdz pieskatīt mazbērnus.
Dzīvojat zem viena jumta?
Esmu kategoriski pret dzīvošanu kopā ar vecākiem. Tas īpaši nesekmē jaunās ģimenes patstāvību un labklājību kopumā, jo ir lietas, kas jārisina tikai savā starpā.
Protams, ka vecāki var būt diezgan noderīgi ar materiālo palīdzību, bet es neieteiktu nevienam uz to iekrist. Ģimenēm jādzīvo atsevišķi pēc principa, ka vecāki jāmīl pa gabalu un – jo lielāks gabals, jo lielāka mīlestība.
To jūs kopš savas ģimenes izveidošanas ievērojat?
Es diezgan agri aizgāju no ģimenes.
Esat no progresīvajiem tēviem – ar trešo atvasi bērna kopšanas atvaļinājumā palikāt mājās jūs, nevis sieva.
Pārsteidz, ka man to itin bieži vaicā. Vecāku loma bieži balstās bezkompromisa jābūtībā – ja ir bērns, tad arī nepieciešams kāds, kas viņu pieskata, aprūpē. Tai brīdī es to varēju izdarīt.
Vai par politiku savā ģimenē runājat?
Mana sieva – kā jau sieviete un radošs cilvēks – ātri ietekmējas no vizuālās un cita veida informācijas, piemēram, par Trampu vai breksitu. Šādās situācijās esmu mierinātājs, saku, ka nevajag tādēļ stāvus lēkt Daugavā, jo ir taču nianses, kā šo ziņu pasniedz populārie mediji. Bet vispār mēs īpaši neesam politizējušies ikdienas dzīvē.
Ārpus ģimenes gan gadās situācijas – reiz satiku prominentu aktieri, kurš kādā krievu televīzijas kanālā bija saskatījies raidījumus par sazvērestības teorijām. Viņš ņem mani aiz krāgas un saka – klausies, vecīt, ārprāts, kā tā var būt – un sāk stāstīt par masoniem, rozenkreiceriem… Pietiekami gudrs cilvēks, nav problēmu ar inteliģenci, taču saprotu – viņš ir pārliecināts, ka televīzijai jātic. Tad esi spiests uzlikt roku uz pleca un ieteikt paskatīties kādu citu televīzijas kanālu, kas varbūt nav tik briesmīgs.
Ja sāksim dzīvot televīzijā un ticēt visam, ko tur stāsta, labu galu neņemsim. Turklāt ir lietas, ko pasaulē nevaram ietekmēt. Nu, Tramps! Liksim mierā ģeopolitiku un darīsim kaut ko paši sev. Ja būsim ko labu paveikuši, arī pasaule citādi izskatīsies.
