Par mīlestību šeit un tagad “104 lappuses par mīlestību” 0
Ar slavenā rakstnieka un dramaturga Edvarda Radzinska lugu “104 lappuses par mīlestību” 26. janvārī Valmieras teātra Apaļajā zālē debitēs jaunais režisors Georgijs Surkovs. Galvenajās lomās – Inga Apine un Mārtiņš Meiers.
E. Radzinska luga “104 lappuses par mīlestību” Valmieras teātrī tiks iestudēta otro reizi. Pirmo reizi 1964. gadā to iestudēja Oļģerts Kroders, un tas, līdzīgi kā režisoram G. Surkovam, arī bija viņa pirmais iestudējums Valmieras teātrī. Kad Georgijam vaicāju, vai var vilkt kādas paralēles ar O. Kroderu, viņš samulst: “Grūti vilkt paralēles. Kad lasīju lugu, sapratu, ka tas ir tas, ko vēlos iestudēt, un tad es paskatījos vēsturē un pamanīju, ka O. Kroders Valmierā arī sāka ar šo darbu. Nu, tas varētu būt zīmīgi. Reizēm ir lietas, kas sakārtojas pašas par sevi. Būtiskākais izvēlē bija tas, ka man patīk sešdesmitie gadi – atkusnis. Īpašs laiks padomju vēsturē, izteikti romantisks laiks. Šis nav mans pirmais darbs par to laiku. Šis periods ir viens no interesantākajiem.”
Daugavpils teātrī G. Surkovs iestudējis A. Volodina lugu “Pieci vakari” un I. Buņiņa “Tumšās alejas”. Arī šie darbi ir par mīlestību. “Mīlestība vienmēr ir bijusi mīlestība. Lugas varonis vēlējās skriet ar galvu sienā, mīlēt, lai kas arī notiktu. Tas ir 60. gados, pēc tam sākās cits periods. Tā ir ticība nākotnei, kosmosam, zinātnei, uzplaukumam, cerībām. Skats uz augšu, uz priekšu. Romantika visās sadzīves jomās. 80. gados vairs neko tādu neatradīsiet. Mūsdienās tas nav iespējams, varonis liekas smieklīgs, jo tas nav moderni. Tagad cilvēki dzīvo kopā un viens otram tā arī nepasaka, ka mīl. Cilvēki nesarunājas. Mūsdienās viss ir ļoti utilitārs. Visu sasniegt maksimāli īsā laikā. Pazūd romantika un apzinātība. Lai arī kāds būtu mērķis, tas jāsasniedz pēc iespējas īsākā laikā,” stāsta Georgijs.
Lugas autors E. Radzinskis par savu darbu teica: “Tolaik, sešdesmito gadu sabiedrībā, stāstu par to, kā jauns puisis kafejnīcā satiek jaunu meiteni un tajā pašā vakarā uzaicina pie sevis uz mājām, uzskatīja par nepiedienīgu. Bet es rakstīju lugu par mīlestību. Par to, kā cilvēki pakļūst zem mīlestības kā zem vilciena. Jo mīlestība ir kā slogs – tik smags un viegls vienlaikus. Tā ir pamošanās.” Georgijs uzsver, ka izrāde nav tikai par mīlestību. “Tas nav svarīgākais. Svarīgākais ir laiks. Saprast, ka ir jādzīvo tagad. Mēs nez kāpēc kavējamies atmiņās, jo tad bija labāk, vai dzīvojam nākotnē, jo tad būs labāk, bet aizmirstam par dzīvošanu tagad. Mums, kristiešiem, šis budisma teiciens šķiet nežēlīgi ļauns: satiekoties ar cilvēku, domā, saproti, ka viņš mirs. Mēs kristiešu kultūrā neesam pieraduši tā domāt, it kā tas nenotiks. Ja paskatās un pieņem, ka tas var notikt, stipri mainās attieksme pret cilvēku. Mēs spējam kļūt pacietīgāki, pieklājīgāki, laipnāki, pateikt neatliekot un izdarīt darbu tagad un nevis pēc tam. Novērtēt dzīvi tagad.”
Izrāde būs smieklīga, jautra komēdija, kas caur smiekliem liks pārdomāt nopietnas lietas. Izrādes radošajā komandā – scenogrāfe Dace Sloka, kostīmu māksliniece Sintija Jēkabsone, gaismu mākslinieks Jānis Sniķers un muzikālā noformējuma autors Armans Guščjans. Pārējās lomās: Klinta Leja, Madara Melne-Tomsone, Krišjānis Salmiņš, Ivo Martinsons un Imants Strads.
