Par migrāciju cēloņiem 3
Mums nekur nepazudīs drauds, ka vairāku Āzijas valstu attīstība jau sāk stipri apgrūtināt Eiropā ražoto un neizbēgami dārgāko preču noietu plašajā pasaulē. Taču man kā cilvēkam, kurš tā sauktajiem Austrumiem ir veltījis lielāko daļu darba mūža, liekas, ka ir laiks uztraukties par daudz lielāku briesmu tuvošanos visiem – baltajiem, melnajiem vai brūnganajiem.
Gandrīz visas Eiropas Savienības valdības un Eirokomisija gudro un nespēj izgudrot, ko īsti iesākt ar simtiem tūkstošu galvenokārt no Āfrikas ieplūstošo migrantu. Visiem ir skaidrs, ka jāpalīdz tiem, kas ir patiesi bēgļi. Bet vai tas obligāti jādara, liekot tiem tikt pāri Vidusjūrai ar pašu migrantu noalgoto cilvēku kontrabandistu palīdzību, kā tas notiek patlaban?
Visu līmeņu diskusijās reti uzpeld doma, ka tas ir tikai sākums. Tāpēc, ka asiņaini konflikti notiek daudzās Āfrikas zemēs un jau citu iestaigātais celš uz ziemeļiem kļūs arvien pievilcīgāks. Cilvēku skaits uz mūsu planētas jau ir pārāk liels, un to skaits aug galvenokārt valstīs, kurās jau tā ir vislielākā nabadzība. Tādēļ autoritatīvi zinātnieki un lielas zinātnieku grupas jau labu laiku aicina ANO un visu valstu valdības sākt kaut ko darīt, lai krasi samazinātu dzimstību. Šis uzdevums tiek uzskatīts par daudz svarīgāku nekā cīņa pret klimata izmaiņām.
Nedaudzi visbiežāk nosauktie skaitļi, kas raksturo stāvokli. Katru gadu par 75 miljoniem palielinās planētas iedzīvotāju skaits. Āfrikā cilvēku vidējais vecums ir zem 19 gadiem. Eiropas Savienībā, ja saglabāsies apmēram tāda pati dzimstība, 2050. gadā dzīvos it kā citus reģionus piebarot spējīgi gandrīz tie paši nepilni 550 miljoni, bet afrikāņu skaits tad varētu sasniegt gandrīz divus miljardus tagadējo nepilnu 1200 miljonu vietā. Uz zemeslodes tad mitīs jau ap 10 miljardiem mūsu sugas brāļu pašreizējo pāri par 7 miljardu vietā. Bet zinātnieki ir aprēķinājuši, lai visus nodrošinātu ar normālu iztiku, 5 miljardi jau esot par daudz. Ir aprēķini, kas liecina, ka pašreizējo valstu robežās ir izsmeltas iespējas paplašināt aramzemes platības bez milzīgiem ieguldījumiem.
Pat saskaņā ar optimistiskiem datiem jau miljards pasaulē ir īstu bada cietēju un miljardam nav pieejams drošs dzeramūdens, pēc kura nereti jāiet kilometru un tālāk. Dienvidāzijā un Āfrikā gandrīz puse bērnu nav kārtīgi paēduši. Problēma ir tik milzīga, ka stāvokli neglābtu pat tas, ja notiktu neiepējamais un bagātās valstis sāktu dzīvot ne tik ļoti izšķērdīgi.
Pietiek palūkoties televīzijas raidījumus par Āzijas vai Āfrikas, lai nešaubīgi pamanītu mīļu bērnu pulku pie katra grausta un katras bēgļu telts. Un vai valstis par to uztraucas? Nevar to droši pamanīt. Uztraucamies tikai mēs, eiropieši, par pretējo stāvokli – zemo dzimstību.
Vai nebūtu laiks sākt aizdomāties par ļoti iespējamo nevaldāmas migrācijas pieaugumu un par mūsu nākotni vispār, jo diez vai jebkad radīsies iespēja cilvēkiem pārcelties uz kādu citu planētu, ko jau sāk pieminēt?
