Par mežsaimniecības un dabas vērtību līdzsvarošanu 0
SIA Rīgas meži” valdes loceklis Juris Buškevičs intervijā – par meža apsaimniekošanu, saikni ar dabu un cilvēku attieksmi pret vidi.
Kā “Rīgas mežu” darbību ietekmē valsts centrs – galvaspilsēta?
“Rīgas mežu” darbs ir pakļauts īpašuma – mežu – struktūrai, daudz atkarīgs no tā, kur mežs atrodas. Ja runājam par mežaudzēm Rīgas pilsētas administratīvajās robežās, uzdevumi ir vieni, piemēram, pilsētas teritorijā mēs nevaram organizēt kailcirtes (tas aizliegts likumā). Pilsētā ir apmēram 4,5 tk ha meža, kas daudzām Eiropas pilsētām būtu lieliski, bet, ņemot vērā Latvijas mežainību, mums tas nav nekas īpašs. Ārpus Rīgas meža platību, kas pieder Rīgas pilsētai, ir krietni vairāk – kopā mēs apsaimniekojam vairāk nekā 62 000 ha. Jānodrošina gan meža ikdienas vajadzības, gan attīstība. Mežsaimniecība nav konservatīva nozare, tā attīstās gan tehnoloģiski, gan mainās cilvēku prasības pret mežu izmantošanu. Mums vajadzīgi augsti izglītoti darbinieki tieši mežsaimniecībā. Tas nav viegli risināms jautājums, ņemot vērā situāciju darba tirgū.
Rīgas iedzīvotāji ļoti aktīvi izmanto atpūtas zonas Rīgai piederošajos mežos, kas prasa specifisku darbu izpildes veidu un ievērojamus līdzekļus mežu ikdienas kopšanā (sakopšanā). Mēs nekopjam vien mežu un mežaudzes. Man personiski ir neērti 21. gadsimtā Rīgas teritorijā mežsargus nodarbināt kā atkritumu savākšanas menedžerus. Rīgas pilsētas meži ir ļoti noslogoti ar cilvēku klātbūtni (antropogēnais faktors) un sabiedrības pārstāvjiem diemžēl ir ļoti dažāda izpratne: kas īsti ir mežs. Daļai sabiedrības tā ir nevajadzīgo mantu un atkritumu izgāztuve. Gadu gaitā mežos atstāto, izmesto atkritumu daudzumu nav izdevies būtiski samazināt. Atkritumu konteinerus dažviet novietojam, citviet – noņemam.
Privātmāju rajoniem pieguļošajos mežos manāms atkritumu uzkrāšanas veids: īpašnieki nevēlas maksāt par atkritumu izvešanu un apsaimniekošanu un par izmešanas vietu izvēlas mežu. Pie daudzdzīvokļu mājām parasti ir pieejami konteineri un problēmu mazāk.
Lai gan mēs redzam valstisku tuvredzību: ierobežojumus dažādu atkritumu pieņemšanā. Kur šie atkritumi nonāk? Daudzdzīvokļu māju konteineros vai pilsētas, piepilsētas mežos! Atkritumu apjoms, ko nododam izgāztuvēs par samaksu, gadā sastāda ap 3000 t. Tas ir liels finansiāls slogs, pieskaitot klāt izdevumus par atkritumu savākšanu. Ir Eiropas valstis, kur cilvēkam par atkritumu atvešanu uz izgāztuvi simboliski samaksā. Mums tas norit pretēji. Cilvēkus administratīvi spiež slēgt līgumus, bet policejiska attieksme ne vienmēr ir efektīva.
Vai šāda attieksme pret vidi un savu vietu tajā ir slinkuma, taupības vai citu motīvu radīta?
Problēma ir kompleksa. Atkritumu saimniecība valstī varētu būt progresīvāka. Kaut vai – sabiedrības interesēs būtu allaž tīrs mežs. Šobrīd ļoti aktīvs ir vides SOS, kas gan mēdz radīt un rādīt dīvainas situācijas. Piemēram, ieraksts: “Vakar gāju caur Anniņmuižas mežu un nometu papīru. Eju šodien, papīrs vēl turpat!” Psiholoģija – esmu sabiedrības pārstāvis, maksāju nodokļus, es drīkstu piemēslot, jo esmu samaksājis par sakopšanu. Vēl ir cits apstāklis. Cilvēki nāk dzīvot pilsētā no vides, kur viņiem atkritumu problēmas neeksistēja vai nebija aktuālas – bija iepakojumi, kas vidē sadalījās īsā laikposmā, tos sameta bedrēs, tie ātri izzuda. Pilsētā ir cita attieksme, un cilvēks audzināšanas ziņā to nesaprot un turpina rīkoties kā iepriekš. Uzskati ir noturīgi, bet mainās atkritumi, to sastāvs, bīstamība, sadalīšanās laiks.
Arī mēs mēģinām ko darīt administratīvi, mācoties no valsts mežu apsaimniekotāja. Kaut vai, uz meža ceļiem izvietojam barjeras. Protams, meži ir publiski pieejami, bet, ņemot vērā pieredzi un kaut pagājušā gada sauso vasaru, lēmām ierobežot transporta kustību pa mežsaimnieciskas nozīmes ceļiem.
Minējāt nepieciešamību pēc izglītotiem speciālistiem. Kā ar tiem patlaban? Ir ko izvēlēties?
Man pašam bija laime skoloties vēl pie profesoriem, kas mežsaimniecisko izglītību ieguva pirmskara Latvijā., Piemēram, profesors Lange. Šo mācībspēku izjūta un iedziļināšanās lietās, kas jānodod studentiem, bija izcila. Vēlāk fakultātē mans priekšmets bija mežierīcība – mani studenti pēc fakultātes beigšanas uzreiz varēja doties praktiskā darbā bez papildapmācības vai sagatavošanas. Neesmu vairs pasniedzējs, tieša kontakta ar studentiem vairs nav, bet, sastopoties ar viņiem vai pēdējo gadu fakultātes absolventiem, dažas dzirdētas frāzes un situācijas satrauc. Piemēram, jauns inženieris, mežistrādes speciālists teic, ka par “Harvester” viņam nav zināšanu. Mežistrādē šis mežu kombains, meža mašīna ir pamatu pamats! Kaut kas mācībās palaists garām, nav bijis iespējams ar tehniku iepazīties, apgūt tās darbību. Izglītībā ir “caurumi”, kas neļauj uzreiz konkurēt darba tirgū. Domāju, ka tieši šai apstāklī ir starpība starp 80.-90. gadu fakultātes absolventiem un tagadējiem – tolaik absolventi varēja uzreiz konkurēt darba tirgū. Šodien tā trūkst!
Kas ir pats lieliskākais objekts apsaimniekojamā teritorijā?
Nesen pie mums viesojās Bonnas pilsētas mežsargs. Viņa pārziņā ir lielas meža platības, bet tām ir tāds kā parka statuss. Vācijā dabas aizstāvji cīnās pret meža nogabalu “mākslīgu kopšanu un uzturēšanu”, viņi vēlas meža teritorijas, kur nenotiek nekāda saimnieciskā darbība. Nogabali tur dažkārt izskatās visai briesmīgi, jo, nekopjot, parādās invazīvas krūmu sugas, un teritorijas aizaug. Sabiedrība gan pieprasa tīru, skaistu un caurredzamu mežaudzi.
Bonnas mežsargam rādījām daudz – kopšanu, izlases cirtes, un beigās viņš jautāja to pašu – parādiet, ko pārsteidzošu. Jautājām – ko – dendroloģisku, meža sugas, kultūrvēsturisku – Ziemassvētku kauju vietas, ar kuru saglabāšanu mēs ļoti lepojamies? Galu galā aizvedām viņu uz mežniecības apgaitu un ļāvām vienu vakaru vērot dzīvniekus, atrodoties medību tornī. Viņš, kā pats teica, neko tādu nebija redzējis!
Tas, kā mēs līdzsvarojam mežsaimniecību un dabas vērtības, ir liela māksla! Vācijā – ja vēlaties mežsaimniecību – medībām nav vietas un otrādi. Ja meža dzīvnieku skaits pārsniedz kādu noteiktu skaitli (līmeni), tas ietekmē meža atjaunošanos, tiek skartas (bojātas) jaunaudzes. Mēs ikdienā tērējam līdzekļus, lai šis līdzsvars būtu un saglabātos! Tāpēc – vēl pieminot Bonnas mežsargu – ja kāds vēlas pārsteigumu, viņam jāpavada vairākas stundas mežā – redzētu, kas notiek dabā. Lepojos ar Rīgas mežu mežaudzēm.
Saimniekošana un dabas aizsardzība. Kā apvienot?
Domāju, ka mežsaimnieks, kas beidzis meža fakultāti, ir zaļāks par zaļu! Neviens nav jāpārliecina par dabas aizsardzību, vides nozīmību, izzūdošo sugu aizsardzību. Uzskatu, ka Meža fakultātes absolventi domā līdzīgi un var, nešauboties, iesaistīties procesos, kas saglabā dabu.
Trešā kursā, man studējot, bija prakse meža taksācijā. Dabas aizsardzība bija bērna autiņos, daudzas lietas notika “ķeksīša dēļ”, lēma Maskava, no turienes skatpunkta svarīgs bija saimnieciskais izdevīgums. Tolaik meža taksatoram bija lielas pilnvaras, faktiski viņš noteica, kā meža nogabals turpmāk tiks izmantots. Un, mēs ar taksatoru aizejam uz nogabalu, jāparedz ciršana egļu audzē tuvākajos 10 gados. Taksators saka: “Nē! Te mēs kailcirtes rīkojumu nerakstīsim” Biju neizpratnē, fakultātē mācīja, ka pieaudzis mežs jācērt, lai saimnieciskā aprite būtu intensīvāka. Taksators vedina mani dziļāk audzē, kur no zemes iztek neliels avotiņš. “Paskaties! Vai šeit nav skaisti!” Ir skaisti! Taksators izmantoja iespēju atzīmēt īpaši aizsargājamu teritoriju – šis nogabals palika dabai. Tikpat labi viņš varēja nepamanīt vai izlikties nemanām. Nocirstu, gailis pakaļ nedziedātu.
Otrs stāsts. Pēc vairākiem gadiem. Ieejam ar taksatoru pieaugušu egļu mežā, egles ap 30 m garas, atzarojušies stumbri, caurmērs ap 40 cm un vairāk, krāja tuvu 500 m3/ha. Izcila audze! Taksators lēma to saudzēt. Kāpēc? “Paskaties uz augšu – vai Tu nejūties kā baznīcā…” Jūtu, ka redzu altāri un esmu baznīcā!
Ar šiem stāstiem vēlējos teikt:
cilvēki, kas strādāja 80. gados un kam dabas aizsardzības noteikumi nebūt nepaģērēja dabas vērtību atrašanu un noteikšanu, ar savu zaļo izglītību, sirdi un prātu prata novērtēt. Tā bija norma!
Patlaban ir notikušas vairākas meža apsaimniekošanas reformas, un ir daļa sabiedrības, kas stāsta, ka mēs visu darām nepareizi. Cērtot kailcirtes, it kā samazinām dabas vērtības; plānodami kopšanas cirtes, kas nodrošina meža attīstību, jaucam ierastās lietas. Kopšanas cirtes ir meža attīstības plāns, mēs zinām, ka, nekopjot, mežs sabruks, tā vietā augs kas cits, mežs nepazudīs, bet – kāds tas būtu – mēs zinām.
Reiz sarunā minējāt ūpi un melno stārķi? Kā ar šiem skaistuļiem “Rīgas mežu” teritorijās?
Skaidrs, ka mums melnie stārķi ir. Mana pieredze ar šo putnu ir interesanta. Mednieku gaitās biju citos mežos (valsts), braucu pa tikko izbūvētu meža ceļu, gar malām nosusinātājgrāvi, trase plaša, grāvjos ūdens un vakarpusē pa gabalu manu divus melnus vīrus, kas, grāvī iekāpuši, rosās. “Nez, ko viņi tur dara”, nodomāju. “Grāvī!” Tuvāk piebraucis, saprotu, ka tie nav cilvēki bet divi melnie stārķi, kam patika grāvis, kā lieliska barošanās vieta. Atvērtā ceļa trase palīdzēja pacelties spārnos. Līdz tam tik tuvu melnais stārķis sastapts nebija.
Mums ir duāla situācija. Mums, mežiniekiem, saka: tur un tur ir melnā stārķa ligzda. Mums tas patīk un mēs esam priecīgi! Esam gatavi ziedot hektārus no saimnieciskiem mežiem, lai būtu liegums, stārķi netraucēsim! Bet – jābūt skaidrojumam, kas notiek, ja stārķis ligzdā neatgriežas. Paiet gads, divi, pieci, mēs vēlamies rīkoties. Atbildē dzirdam – stārķis var atgriezties un var atgriezties pēc desmit gadiem! Man vajadzīgs skaidrojums par sugas bioloģisko uzvedību – ir ierīkota ligzda un mēs 10 gadus gaidām – atgriezīsies vai nē! Līdzīga situācija bija ar ūpi. Neviens neapšauba ūpja radītās emocionālās vērtības un putna nozīmi dabā! Ūpja ligzdu atklāja pirms 15 gadiem un šos gadus situācija rāda – ūpis šai teritorijā un ligzdā vairs nav redzēts! Ierosinājām aizsardzības noteikumus mainīt, uzrakstījām lūgumu atcelt liegumu. Tiek uzaicināts eksperts, izrādās, ka šai platībā ir parādījies vērtīgs staipeknis. Bet – es ļoti labi zinu, ka turpat mežā ir vēl vairākas vietas, kur šis staipeknis aug! Ko mēs šādā situācijā darām? Vai visas teritorijas, kur aug staipeknis, ietveram lieguma zonā, vai staipekņa atrašana ir vien iemesls, lai saglabātu bijušo liegumu ap ūpja ligzdu… Nav secības, konsekvences, nav paskaidrojuma, rodas neuzticība…
Jauna pieskatāma un apsaimniekojama teritorija pilsētā – Lielie kapi…
Lielo kapu apsaimniekošana kopš 2017, gada pavasara ir nodota “Rīgas mežiem”. Protams, par kapu apsaimniekošanu atbild uzņēmuma dārzu un parku daļa. Tie ir ļaudis, kas kopj Rīgas parkus un dārzus. Tas bija kas jauns – mums kopšanā (pārziņā) ir nodoti ap 20 ha šāda veida parka. Mūsu pieredze ir dārzi un parki. Mums nav pieredzes ar sakrālām celtnēm, to restaurāciju un uzkopšanu, mums nav pieredzes apbedījumu kopšanā. Lielajos kapos strādājam ar tādu pašu intensitāti un sapratni, kā dārzos un parkos;. Ļoti iespējams, no malas izskatījās gana brutāli, ka braucam ar lapu savācēju, ka braucam ar mehāniskajām slotām, bet caur teritorijai ved gājēju celiņi, un celiņu iekārtotāji nav bijuši izvēlīgi to iekārtošanā. Saņēmām daudz pārmetumu. Lūdzām izstrādāt noteikumus, kā strādāt. Noteikumus saņēmuši neesam. Esam pakļauti pārmetumiem, ka darām nepareizi. Nav speciālistu, kas pateiktu pareizo veidu! Lielos kapus neuzskatām par apgrūtinājumu, bet skaidrs, ka šo teritoriju nevar kopt kā jebkuru dārzu un parku!
Materiālu sagatavojis portāls zemeunvalsts
