Par mērogu un attieksmi. Ingrīdas Burānes spilgtāko kultūras notikumu izlase 2
Ingrīda Burāne, “Kultūrzīmes” AS “Latvijas Mediji”
Janvāris tik cerīgi iesācis gadu kultūras dzīvē, ka prasa pastiprinātu skatītāju uzmanību, laiku, iespējas, sapratni. Liek domāt, sajust emociju gammu kāpumus un kritumus, liek strādāt ķermenim, prātam un dvēselei. Tātad – dzīvot!
Tik skaisti iecere pārvērtās nevainojamā rezultātā Margaritas Vilcānes jubilejas vakarā gan Baltajā zālē, gan koncerta gaitā. Mākslinieces skatuves tērpu izstāde Lielajā Ģildē redzama līdz 26. februārim, turklāt 19. februārī īpaša privilēģija – 24 unikālos tērpus aplūkot kopā ar ekspozīcijas idejas autorēm, māksliniecēm Barbaru Ābeli un Sintiju Šustiņu, kuras sadarbībā ar Latvijas Mākslas akadēmijas studentiem ļauj atskatīties uz 20. gs. Latvijas estrādes mākslas spožajiem notikumiem.
Tik būtiski Kristiāna Ābele aizpildījusi Latvijas glezniecības vēsturi ar savu monogrāfiju par mākslinieku Voldemāru Zeltiņu. Tik … un tā varētu turpināt, jo vai katrs posmiņš nepārtrauktajā kultūras vēstures ķēdē neiztrūkstošs un ar savu nozīmi. Taču šoreiz palikšu tikai pie diviem NOTIKUMIEM, kuriem augstākās raudzes vērtība.
Abiem tik atšķirīgajiem notikumiem – operas pirmizrādei un pieminekļa atklāšanai – ir vairāk kopīga, līdzvērtīga, saāķējoša, nekā pirmajā brīdī varētu likties. Saprotams, ka runāju par Jāņa Kalniņa operas “Hamlets” iedzīvošanos uz Latvijas Nacionālās operas un baleta skatuves un tēlnieka Gļeba Panteļejeva veltījuma Gunāram Astram palikšanu Rīgas pilsētvidē.
Dažādos profesionālos aspektos savā uztverē tos pagaidām nevaru šķirt. Abi jaunumi guvuši lielu ievērību, par tiem runāts, rakstīts gan pirms, gan pēc mākslas darbu publiskošanas. Abus veidojuši starptautiski pazīstami un atzīti Meistari. Abi notikumi jau tagad ierakstās katrs sava mākslas veida un Latvijas kultūras vēstures kopainā uz laiku laikiem.
Ar abiem būs iespēja tikties vairākkārt, tā veidojoties, topot, sevi audzinot par personību, kura ciena, novērtē nacionālo mākslu. Pirmie iespaidi (operai līdzi dzīvoju 16. janvārī) neļauj izteikt kādas akmenī iecirstas atziņas, tāpat kā labs mākslas darbs savā mainībā vispār nedod tādu iespēju. Pieminekli gan esmu apskatījusi jau atšķirīgos gaismojuma, klimatisko apstākļu, piekļuves, subjektīvā noskaņojuma apstākļos, un katru reizi pārdzīvojusi pirmreizējās tikšanās spēku, valdzinājumu, pārsteiguma klātesamību.
Pirmais iespaids nav mākslas darba profesionāls vērtējums un nevar tāds būt – skatītāja (katrs it kā profesionāls vērtētājs arī ir tikai skatītājs, klausītājs, lasītājs, nedaudz zinošāks) uztveres un apziņas atšķirīgo robežu dēļ. Manā lūkojumā abi lielie un nozīmīgie notikumi šobrīd savienojas divās paralēlēs – par mērogu un attieksmi.
Operas iestudējuma vēriens, manuprāt, vizuālajā lūkojumā līdzās komponista Jāna Kalniņa dramatiski piesātinātajai mūzikai un diriģenta Mārtiņa Ozoliņa, orķestra, solistu un kostīmu mākslinieces Kristīnes Pasternakas uzrunājošajam, saviļņojošajam pilnvērtīgumam, viengabalainībai (tik daudznozīmīgs ir kaut vai Hamleta (katrs no mums!) ielas tērps iepretim detaļās un kopskatā krāšņajiem visu lomu, kora, Sirdsapziņu kostīmiem)), scenogrāfa Andra Eglīša veikums nav izcils (erudītā Armanda Znotiņa apzīmējums “Kultūrzīmēs”, 19.–25. janvārī 2022), nav bez iebildēm.
Skatuves telpa un norises vismaz no 9. rindas neļauj saskatīt astoņos gleznojumos ieguldīto darbu, materialitāti, virsmas struktūru, kas dotu iespēju reflektēt par mākslas un dzīves pamatproblēmām. Tāpat kā no partera nav iespējams redzēt skatuves dēļu pārklājumu, kuram arī noteikta nozīme vēstījumā.
Andris Eglītis aizvien gudri, monumentāli, rosinoši strādājis ar telpu savos audeklos, fotogrāfijās, tēlniecības un instalāciju veidojumos neatkarīgi no vietas – pamesta noliktava Cēsīs vai Latvijas paviljons 56. Venēcijas mākslas biennālē.
Vienmēr mākslas darba tapšanā vismaz viena no pieejām var būt atšķirīga: no iztēles uz materialitāti (konceptuāla Andra Eglīša izpētes prizma) un no materialitātes uz tēla radīšanu. Divi domāšanas, darbības principi, nav bez savas jēgas, ka valodā vārdiem telpa un tēls ir tik daudz vienojoša.
Andris Eglītis savā dziļākā būtībā, manuprāt, vienmēr paliek gleznotājs, neatkarīgi no tā, vai strādā ar krāsu vai, piemēram, māliem, akmeņiem, koku utt. Tomēr telpa plaknē (gleznas virsma) nav gluži tas pats, kas skatuves telpa, telpa telpā.
Citiem vārdiem izsakoties, reālie izmēri katrā teātrī, fizisko apstākļu kopums, mērogu nekļūdīgums, materialitātes likumību loģika, detaļu pamatojums u. c. veido to apbrīnojamo un atbilstošo scenogrāfiju, kurā krāsai vai tonim var nebūt galvenā nozīme, atšķirībā no tīrās glezniecības.
Atsevišķi būtu tēma par gaismu, apgaismojumu, izgaismojumu (gaismu mākslinieks Mārtiņš Feldmanis), kas ir tikpat mainīga, kā izrādes dalībnieku pārvietošanās, žestu, pozu kustīgums, kostīmu variācijas, dramaturģijas attīstības, tēlu līnijas u. c., kas nemitīgi maina skatuves telpu kā kopskatā, tā detaļās.
Un nemitīgi maina arī pabeigtos gleznojumus skatuves dziļumā. Pieņemu, ka panākt fiziskās un garīgās, iluzorās un noteiktas kultūras telpas saplūsmi scenogrāfijā ir daudz sarežģītāk nekā individuāli veidotā mazizmēra vai, kā šajā gadījumā – 180 kvadrātmetru audeklos. Nevainojama koptēla ieskrambājumus manās acīs veido pārāk ilustratīvas norādes – gliemežvāki, ērģeļu stabules sniega kamanās, radioaparāts skatuves priekšplānā, ledus lāča galva, basketbola bumba, Lielā Kristapa figūriņa u. c., kas bez autoru komentāriem lielākajai daļai skatītāju tā arī paliks nesaprotamas un neuztveramas.
Jā, mūsdienu māksla it kā pieprasa, praktizē mākslinieka vai kuratora paskaidrojumu, izklāstu, komentāru vai ik solī. Tā arī pilnīgi atsevišķa tēma. Manai skatītājas pieredzei un mākslas izglītībai pārliecinošāks ir veids, kad konkrētais mākslas darbs saprotams tikai ar savu valodu. Un, šādā pozīcijā esot, pagaidām domāju, ka gleznotājs Andris Eglītis (to varētu nolasīt astoņu gleznojumu solo izstādē) ir bijis stiprāks par scenogrāfu Andri Eglīti.
Iespējams, ka režisore Kristīna Vuss savas ieceres un izteiksmes līdzekļus sadarbībā ar meistarībā pieredzējušo, daudz rupjmaizes notiesājušo Kristīni Pasternaku un uz teātra skatuves maz strādājušo Andri Eglīti nav varējusi sabalsot nevainojamā korī.
Par Gļeba Panteļejeva monumentālo darbu (visās nozīmēs – sākot ar Tēlnieka ideju, kuru uztvēra Tieslietu ministrija, līdz konkrētajam rezultātam Brīvības bulvāra un Tērbatas ielas krustpunktā iepretim Jāņa Fridriha Baumaņa projektētajam namam) varētu teikt īsi – bez vārdiem. Mākslas darba pilnīgumu, pabeigtību, patiesumu atklāj spēja to līdzvērtīgi (!!!) izstāstīt vai aprakstīt.
Parasti tas nav iespējams, ne velti pēc nenovērtējamiem mākslas mirkļiem koncertā vai teātrī ir tā svētītā klusuma pauze pirms sākas aplausi. Kāpēc, kādā veidā, no kā – tāda mēroga notikums?
Būtu jāraksta atsevišķa eseja par metafiziku, sarūsējušo metālu (Melnais slieksnis pie Stūra mājas un citos darbos līdz metāla spozmei Oskara Kalpaka piemineklī), spēku, bailēm un krievu, kurš padziļināti māca mums Latvijas vēsturi un mūsu nacionālo stāju.
Tas arī ir gandrīz neizskaidrojami, ka dažus soļus no pirms gadsimta tapušā Brīvības pieminekļa varam satikties ar 21. gs. Brīvības pieminekli, kā liecību ne tikai par viena cilvēka lielumu, gara spēku, bet tautas vienotību, sevis apzināšanos Barikāžu laikā.
Gluži subjektīvi ik reizes sarunājoties ar jaunāko Gļeba Panteļejeva lieldarbu, vienlaikus izjūtu pazemību un drosmi. Divas it kā atšķirīgas cilvēciskās esības formas, taču māksla aizvien atgādina, ka neiespējamais ir iespējams.
Abi Notikumi ievada gadu, kurā katram atsevišķi un Latvijas sabiedrībai kopumā, būs jārisina un varbūt jāatrisina vismaz attieksmes ziņā trīs lielie P (Putins, pandēmija, paštaisnums).
