Par meliem politikā un izcilību. Saruna ar bijušo izglītības un zinātnes ministri Mārīti Seili 13
Saruna ar bijušo izglītības un zinātnes ministri Mārīti Seili, kura tagad strādā par konsultanti un eksperti vairākos ar izglītību saistītos projektos, piemēram, biedrībā “Iespējamā misijā” vada līderības seminārus.
Ministre bijāt samērā īsu laiku. Ko no tā atceraties ar gandarījumu?
M. Seile: Amatā biju gadu un trīs mēnešus. Tas arī ir tuvu vidējam Latvijas izglītības ministra darbības laikam. Tomēr man nav sajūtas, ka nekas nav izdarīts. Sāku strādāt, nezinot, vai ministre būšu vienu dienu vai vairākus gadus. Bet tieši tāpēc katru dienu jācenšas paveikt labāko, kas iespējams.
Ministra amatu uztvēru kā iespēju vienmēr atgādināt par idejām, kas man ļoti, ļoti svarīgas. Atgādināšu tās arī tagad. Man patiktu dzīvot tādā Latvijā, kur katram bērnam būtu iespēja iegūt labu izglītību neatkarīgi no tā, kur un kādā ģimenē viņš dzimis. Svarīgi apzināties, ka ne labāki datori, ne plašākas klases nespēs automātiski nodrošināt labāku izglītību, ja nebūs labu skolotāju. Izglītības kvalitāte ir tik laba, cik labi ir mūsu skolotāji. Tas, ko darīju, esot šajā amatā, bija saistīts ar šiem principiem.
Jā, man skolotāju atalgojuma modeli neizdevās novest līdz apstiprināšanai, bet tas bija uzbūvēts tā, lai izbeigtu milzīgo skolotāju atalgojuma nevienlīdzību, kad par to pašu darbu atalgojums varēja atšķirties līdz pat 60 procentiem. Mērķis arī bija padarīt atalgojuma principus absolūti caurspīdīgus, lai katrs pedagogs varētu precīzi saprast, kā tiek rēķināta viņa alga. Manuprāt, izdevās arī iekustināt diskusiju par to, ka izglītība un skolu tīkla reforma nav tikai vienas ministrijas atbildība. Ir nepareizi tikai no Izglītības un zinātnes ministrijas prasīt skolu tīkla reformu. Šajā jomā jāsadarbojas gan ministrijām, gan pašvaldībām. Ja valstī būtu vīzija, kuros punktos redzam ekonomisko attīstību, kādu redzam reģionālo attīstību, tas neapšaubāmi palīdzētu labāk saprast, kā attīstīt skolu tīklu. Attiecībā uz skolu tīklu tika pieņemts svarīgs lēmums par 10. klases atvēršanu, ņemot vērā principu – vidējās izglītības posmu koncentrēt lielākajās skolās ar pietiekami daudzveidīgām iespējām skolēniem.
Ļoti svarīgas bija pašvaldību un ministriju pārstāvju tikšanās, ko vadīja toreizējā Ministru prezidente Laimdota Straujuma. Tās deva daudzslāņaināku ainu: parādīja problēmas, kas ir pašvaldību savstarpējos norēķinos, kādas problēmas ir skolēnu pārvadājumu sistēmā, kur arī ir dublēšanās un neskaidrības. Tur skaidri un atklāti varēja redzēt milzīgu viedokļu atšķirību pašvaldībās un dažbrīd pilnīgi nejēdzīgus mēģinājumus konkurēt vienam ar otru, aizmirstot bērnu intereses un domājot tikai par skolā esošajām darba vietām, gaidāmajām vēlēšanām un vēl nez ko. Tāpat izdevās iegūt skaidru ainu par to, kāds tad ir patiesais pašvaldību ieguldījums skolu finansēšanā.
Man ir gandarījums arī par to, ka tika izbeigts arodbiedrības vadības atbalstīts mīts par visu skolotāju ļoti zemajām algām, tā vietā parādot patieso situāciju ar milzīgo nevienlīdzību un atalgojuma izkliedi.
