Par mediju politikas nodaļu diskutē 4
Valdošā koalīcija budžeta gatavošanas procesā noraidījusi priekšlikumu par īpašas mediju politikas nodaļas izveidi Kultūras ministrijā (KM).
Tomēr gan preses izdevēji, gan mediju eksperti joprojām uzstāj uz tās nepieciešamību. Par to, kādēļ Latvijā būtu nepieciešama institūcija, kas atbildētu par mediju politikas veidošanu un politiskajām iniciatīvām mediju nozares attīstībai, šovakar portāla politika.lv un Konrāda Adanauera fonda rīkotā pasākumā diskutēs amatpersonas un mediju pārstāvji. “Latvijas Avīze” pirms tam iztaujāja KM Valsts sekretāra vietnieku ULDI LIELPĒTERU.
– Kādēļ nepieciešama šāda mediju politikas nodaļa, un kādēļ tā būtu jāveido tieši pie Kultūras ministrijas?
– Manuprāt, galvenais ir stratēģisko jautājumu bloks. Proti – vai mūs kā valsti un sabiedrību šobrīd apmierina veids, kā tirgū attīstās mediji, kāda ir konkurence, vai pietiekama viedokļu daudzveidība un sabiedrības iesaiste, kāda ir ārvalstu mediju ietekme, vai tradicionālo un jauno, interneta mediju regulējums ir samērīgs, vai nepieciešami kādi valsts pasākumi šajā jomā. Bet tas, kura institūcija tieši to darīs, jau ir sekundārs un atvasināts jautājums. Mēs piedāvājām četrus iespējamos institucionālo risinājumu modeļus. Kā pirmo alternatīvu piedāvājām nemainīt institucionālo ietvaru, bet uzlabot savstarpējo sadarbību un koordināciju starp iesaistītajām institūcijām. Otrs variants paredzēja paplašināt Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) funkcijas un kompetenci ar atbildību par citiem medijiem, tostarp drukāto presi. Trešais variants – šo funkciju varētu uzņemties Valsts kanceleja kā centrālā valsts pārvaldes institūcija. Un ceturtais variants, ka varētu papildināt, nostiprināt KM Informatīvās vides integrācijas nodaļas funkcijas, palielināt cilvēkresursus ar četrām štata vietām. Kopējās papildu izmaksas tam būtu aptuveni 66 000 latu gadā.
– Politiķu aprindās kā reālākais sākotnēji tika minēts tieši šis ceturtais variants. Ko īsti tas paredzēja?
– Informācijas vides integrācijas nodaļa tiktu papildināta ar jaunām būtiskām funkcijām. Piemēram, mediju politikas un stratēģijas izstrāde. Mediju daudzveidības nodrošināšana. Informācijas analīze par notiekošam izmaiņām, lai varētu veidot atbilstošas politikas, ārvalstu prakses pētīšana un pārstāvības nodrošināšana starptautiskos pasākumos.
– Ja tiktu izveidota šāda mediju politikas nodaļa, vai tās funkcijas nepārklātos ar NEPLP, kas atbild par mediju politiku elektronisko plašsaziņas līdzekļu lauciņā?
– Uzreiz noprecizēšu – tas, ko dara NEPLP, ir mediju jomas regulēšana. Padome ir kā uzraugs, kas seko tam, kā raidorganizācijas savā darbā ievēro likumu prasības. Savukārt mediju politikas nodaļa būtu nevis uzraugs, bet gan politikas jeb, vienkāršāk sakot, spēles noteikumu veidotājs. Esmu dzirdējis atsevišķu nozares ekspertu bažas, ka mediju politikas nodaļa varētu nodarboties ar satura kontroli vai politisku ietekmēšanu. Baidos, ka šo viedokļu paudēji nebija pietiekami informēti vai arī izveidojies kāds pārpratums. Turklāt Eiropas Savienības audiovizuālo pakalpojumu jomas direktīvas standarti paredz, ka regulatoram jābūt politiski neatkarīgam.
– Jūs minējāt, ka nodaļa tiktu veidota uz esošās Informatīvās vides integrācijas nodaļas bāzes – tātad saglabājot pašreizējos darbiniekus vai rīkojot jaunu konkursu?
– Tā doma ir esošo nodaļu ņemt par pamatu, bet konkrētu veidolu noteiks funkcijas, kuras tiks definētas pēc tam, kad būs pozitīvs lēmums par tās veidošanu. Tas, kādas funkcijas tai tiks uzticētas, lielā mērā noteiks, kāda šī nodaļa tiks veidota. Tostarp arī to, kādam jābūt tajā strādājošo statusam – ierēdņiem vai darbiniekiem…
– Vai tie ir ierēdņi vai darbinieki – tas ir ministrijas iekšējais jautājums. Nozarē būtiskāks ir tas, vai tie būs ar mediju vidi saistīti cilvēki vai vienkārši juristi no malas, kam ar plašsaziņas līdzekļu specifiku līdz tam nav bijusi saskarsme?
– Par šādām detaļām mēs lemtu tikai tad, kad būtu pozitīvs konceptuāls lēmums par mediju politikas nodaļas veidošanu. Patlaban mēs redzam to kopējo vīziju, bet neesam vēl tikuši līdz katra darbinieka amata aprakstam. Es teiktu, ka mums būs jāizvēlas labākais no pieejamā, ko mēs ar savu budžetu varēsim darba tirgū dabūt.
– Un kāda tad būs ministrijas tālākā rīcība?
– Par to mēs konsultēsimies ar citām iesaistītajām institūcijām. Jāteic, ka, jau gatavojot ziņojumu, bijām lūguši 28 iestādēm atzinumus, saņēmām 23 atbildes, no kurām vairākums bija pozitīvas. Turklāt 11. septembrī organizējām publisku diskusiju. Arī tajā ideja par mediju politikas nodaļas veidošanu principā tika atbalstīta. Domas dalījās vienīgi jautājumā, kā to vispareizāk īstenot. Piemēram, pie kuras iestādes šāda nodaļa jāveido.
– Tātad vismaz nākamgad šāda nodaļa Kultūras ministrijā darbu vēl nesāks?
– Patlaban mums nav resursu, lai varētu tādu izveidot. Ja kaut ko dara, tad jādara ir patiešām kvalitatīvi.
– Ko Kultūras ministrija līdz šim ir darījusi mediju nozarē?
– Diezgan centīgi nu jau vairākus gadus darbojamies ar visu, kas saistīts ar Eiropas audiovizuālās direktīvas ieviešanas jautājumiem. Esam izstrādājuši grozījumus, lai nodrošinātu pilnīgu Latvijas likumdošanas atbilstību direktīvas prasībām. Otra lieta – diezgan daudz strādājam tādā rakursā, kā, piemēram, sabiedrības integrācija un informatīvā telpa. Treškārt, nodarbojamies ar autortiesību jautājumiem, kuru nozīmi arvien vairāk jūt gan drukātie, gan elektroniskie mediji. Tāpat vēlētos atgādināt, ka Latvija ir pievienojusies UNESCO konvencijai par kultūras izpausmju daudzveidību. Pirmkārt, mediji ir vide, kurā kultūra šaurā nozariskā izpratnē var izpausties. Otrkārt, mediji plašākā nozīmē paši ir nacionālās un demokrātiskās kultūras sastāvdaļa. Mēs nedrīkstam pazaudēt mūsu latviskās mediju vides savdabību, daudzveidību un spēku.
