Vēl viens pie VKKF pupa? 0
Cilvēki, kuri strādā kultūras jomā pašvaldībās un nevalstiskajās organizācijās, jau līdz šim dažādiem projektiem cenšas piesaistīt līdzekļus no VKKF. Signe Pujāte pieļauj iespēju, ka nākotnē fondā varētu izveidot īpašu mērķprogrammu tieši nemateriālā kultūras mantojuma likuma iedzīvināšanai. Taču te nu gribas teikt – pie tās pašas kārnās govs pupa būs vēl viena mute… “No vienas puses, tā govs patiesi varbūt ir kārna, bet, no otras puses, var saņemt diezgan lielus līdzekļus, ja cilvēki aktīvi darbojas un pierāda savu lūgumu pamatotību,” uzsver Dace Reinkopa. “Cita lieta, kā nauda fondā tiek sadalīta starp nozarēm. “Taču ir arī Valstiski nozīmīgu pasākumu mērķprogramma, kurā arī šādi pasākumi iekļūst atbalstāmo sarakstā. Ir reģionālās kultūras programmas, ko finansē “Latvijas valsts meži”,” viņa piebilst. Ja cilvēki būs aktīvi, atradīsies arī līdzekļi.
Rezumējot, ko dod iekļūšana nacionālajā sarakstā, jāteic – vispirms un galvenokārt tā ir valstiskā atzinība. Un, pat ja valstij nav pietiekami daudz līdzekļu, situācija ir līdzīga kā ar VKKF iedoto mazumiņu daudziem vērtīgiem projektiem, kas tomēr nozīmē, ka darbs atzīts par labu esam un ir pamats meklēt atbalstu arī citur – pie sponsoriem un mecenātiem. Iekļūšana nacionālajā sarakstā var būt pamats arī ekonomiskām aktivitātēm un kultūrtūrismam. Jo ne viens vien, ieradies Latvijā no ārzemēm, domā un meklē – ko būtu vērts šajā valstī redzēt? Jāapzinās, ka nemateriālais kultūras mantojums ir vienīgais, kas mūs atšķir no vāciešiem, lietuviešiem, zviedriem vai citām tautām. Arī no šāda aspekta nacionālajā sarakstā būtu iekļaujamas kultūrtelpas.
Taču, tāpat kā par UNESCO sarakstā iekļautajām vērtībām no Latvijas – Dziesmu un deju svētkiem un suitu kultūrtelpu – atbildība un finansiālās rūpes jāuzņemas valstij, tā par nacionālajā sarakstā iekļautajām vērtībām vislielākā atbildība acīmredzot gulsies uz pašvaldībām. Ja vēl kāda mūsu vērtība no nacionālā saraksta tiks iekļauta arī UNESCO sarakstā, tas arī būs prestižs bez materiālā atbalsta no šīs starptautiskās organizācijas. Gita Lancere teic, ka UNESCO gan ir savi fondi atbalstam, taču līdzekļi no tiem aiziet trešās pasaules valstīm, pie kurām Latvija, protams, nepieder. Taču nauda ne vienmēr ir izšķirošais, un, kā saka Gita Lancere, grūti aprakstīt prieku, ja tevis ierosināta vērtība vai prasme lielā konkurencē gūst starptautisku vai nacionālu atzinību.
