Egils Līcītis: Sīvā cīņā par premjera zizli 2
Latvijas sabiedrību pamazām iepazīstina ar vīriem, kuriem partijas uzticēs vēlēšanu saraksta 1. numura vietu, lomu un godu, un viens nominētais vēlā rudenī, mūsu īstās Valsts prezidentes Ināras Mūrnieces aicināts, uz ilgāku termiņu legalizēsies kā “viņa ekselence premjerministra kungs”. Tiek virzīti Kučinskis, Kariņš, Bordāns, Smiltēns, Gobzems, Zīle – respektabli tautudēli, cienījami politiķi no labām Austrumlatvijas dzimtām ar briljantu reputāciju un pirmklasīgām zināšanām. Spiedīgos finansējuma ap-stākļos tikai spēcīgo līderu vārdi un portrejas rotās partiju vēlēšanu plakātus, pārējiem listes dalībniekiem paliekot afišas līmes pusē. Katrs no sešiem izliekas kā apkārtstaigājoša universitāte, kura kvalifikāciju apliecina iestikloti, pie sienas piekārti graduēšanās diplomi par augstas skolas beigšanu, kādā jaukā dienā viņi kļūs par Zinātņu Akadēmijas īstenajiem locekļiem. Gandrīz visi ir muzikāli apdāvināti cilvēki, prot spēlēt ģitāri, ermoņikas un bungas, kurš neprot – māk ar daiļrunības spēku aizskart vēlētāju dvēselīgās stīgas.
Kādu gan gribam redzēt Ministru prezidentu, kam jāparāda prasmes 64 tūkstošu kvadrātkilometru platības un divu miljonu mūžam ar kaut ko neapmierinātu iedzīvotāju pārvaldīšanas mākslā? Krēslā jāsēžas nacionāli noskaņotam latvietim, kompetentam profesionālim, kas iztur slodzi, kāda ir valdības galvas lielajā apkrautībā ar darbiem un saskanīgas koalīcijas koordinēšanā. Nav daudz no svara, vai augstā amatpersona ir nacionālkonservatīvas, mēreni liberālas ievirzes vai ar uzskatiem “pa kreisi no centra”, bet lai viņš ir cīnītājs par taisnīgumu un domātājs. Biežs viesis Operas namā, biezu sējumu lasītājs bibliotēkā, periodiskās preses “Latvijas Avīzes” un “Financial Times” pastāvīgs abonents. Latviešiem arvien tīk dr. Kārlim Ulmanim radniecisks stingrāks vadītājs, kurš var arī pabārties un uzrēkt, teikt galavārdu, kad pārtraucamas demokrātiskas vaļības. Pēc mūsdienu mērauklām vērtē, kura par premjeru kandidējošā tvēriens ir līdzīgāks Donaldam Trampam. Kurš gatavs uzņemties jaunās Eiropas vadību starp pirmā ātruma dalībvalstīm blakus mesjē Makronam. Valdības pirmajam vīram gaidāmas starptautiskas augstākā līmeņa tikšanās ar briseliešiem, vašingtoniešiem, pat emīriem un šeihiem, kur neder izgāzties kā miltu maisam. Uz zemēm premjers var doties etnogrāfiskā tērpā, Dailes teātrim šūtā Lāčplēša kostīmā, vizītēs tālumā jāreprezentējas brokāta drēbēs un atlasa uzvalkā.
Taču tūlīt balsi pacels genderkustības entuziasti – paga, vai kandidātu sarakstā nav par maz rozā? Sievietes arī ir cilvēki! Iešalksies minoritāšu tiesību aizstāvji, delikāti iekleposies Purčiks un acis slaucīs vīrieša vampa pielūdzējas – jolki palki, kur ir mūsu pusdievs Ušakovs? Āre, Rīgas mērs nemaz negribot par premjeru. Citām partijām saskaņieši kā zaglīgi un dažkārt Kremļa pavadā ejoši elementi nekad nebūšot pušelnieki, līdz ar to – vai Ivars Zariņš nobriedis par Nila aizvietotāju vai priekšgalam sameklēs tehnokrātu un rūdītu finansistu Jofi vai Rabinoviču, kreisiem lūzeriem pat pēc visvelnišķīgāk izstrādātiem plāniem nav izredzes uz pajām valdībā.
Kas attiecas uz daiļo dzimumu, nudien ir brīva, neaizņemta niša raidīt sīvā cīņā par Ministru prezidenta amatu pievilcīgu blondīni vai fifīgu bruneti. Diskriminējošo attieksmi vēl iespējams labot. Vai lielmanīgām, alfa tēviņu pieblīvētām partiju valdēm šķiet, ka zeķbikšu politika vājuma brīdī sāksies ar kaķu barības ražotāju subsidēšanu, lūpukrāsu cenu pazemināšanu un atlaidēm manikīra pakalpojumiem no valsts budžeta? Jā, tā tiks proklamēts, bet tas vēl nav kosmoss. Arī sieviete spēj veidot sociāli atbildīgu politiku un vadīt valsts attīstības un izaugsmes programmas.
