Par matu no kodolkara. Kubas krīze 0
Par ”Kubas krīzi” tāpat kā daudzi citi uzzināju 1962. gada septembrī, lasot laikrakstus, klausoties radio. Tuvāk ar to iepazinos pēc iesaukšanas aktīvajā karadienestā novembra sākumā. Tiku nosūtīts uz iznīcinātāju aviācijas pulka apkalpojošo tehnisko daļu Gruzijā.
Lai gan tobrīd krīze jau bija iegājusi noslēguma fāzē, karabāzē nekas neliecināja, ka pirms dažiem mēnešiem izsludinātā paaugstinātā kaujas gatavība būtu atcelta: pilnā kaujas gatavībā atradās praktiski visi pulka ”Su-7” un ”Jak -25” tipa iznīcinātāji. Izlidojumiem sagatavoto lidmašīnu kabīnēs lidotāji mainījās ik pēc pāris stundām. Turpat netālu stāvēja bumbvedēju aviācijas pulka lidmašīnas ”Il -28”, kuras varēja apgādāt ar atomieročiem. Netālajā Turcijā atradās gan amerikāņu raķešu bāzes, gan citi militārie objekti. ”Ienaidnieks” bija ļoti tuvu. Arī no kara lidotājiem, kam bija nācies pabūt Korejā, Ēģiptē, Vjetnamā, kā arī citos karstajos punktos, vēlāk tiku dzirdējis, ka tieši 1962. gada rudens mēneši viņiem likušies visdraudīgākie, vistuvākie īstam karam.
”Brīvības sala”
Kad 1959. gada 16. februārī par Kubā izveidotās revolucionārās valdības vadītāju kļuva Fidels Kastro, ASV nevēlējās samierināties ar situāciju, uzskatot, ka Kastro režīms apdraud tās drošību. 1961. gada janvārī Vašingtona pārtrauca diplomātiskās attiecības ar Kubu un 17. aprīlī sarīkoja Kubas emigrantu bruņotu iebrukumu Kubas dienvidu piekrastē pie Kočinosas līča. Aptuveni 1500 amerikāņu apmācītie kubiešu emigranti izcēlās krastā, bet 72 stundu laikā tika sakauti. Pret ”brīvības salu” tika veikti visdažādākie militāra un ekonomiska rakstura pasākumi.
Jau 1959. gada rudenī PSRS un Varšavas pakta valstis sāka piegādāt Kubai ieročus. Dokumenti liecina, ka lēmumu par plašu militāro palīdzību Kubai PSRS vadītāji pieņēmuši 1962. gada februārī.
Pēc diviem mēnešiem Ņikita Hruščovs jau bija nolēmis uz Kubu nosūtīt vidēja darbības rādiusa raķetes, ”lai amerikāņu imperiālisti, ja viņi patiešām iedrošinātos iebrukt, izjustu, ka karš, ar ko tie draud, pienācis pie viņu pašu robežas”. Tajos gados vēl nebija izgaisināta doma par uzvaru kodolkarā.
Ķīnas komunistu līderis Mao Dzeduns apgalvoja, ka imperiālisma uzvarēšanai 200 – 300 miljonu cilvēku zaudējums esot pieļaujams. Pats Hruščovs vēlāk atcerējās: ”Mana domu gaita bija šāda. Ja slepeni izvietosim raķetes un ASV tās ieraudzīs, kad tās jau būs uzstādītas un gatavas triecienam, tad krietni padomās, pirms mēģinās likvidēt mūsu iekārtas ar militāriem līdzekļiem. Zināju, ka ASV spēj izsist no ierindas dažas ierīces, bet ne jau visas. Ja saglabātos ceturtā vai pat desmitā daļa no mūsu raķetēm – pat ja paliktu tikai viena vai divas lielas –, mēs joprojām varētu dot triecienu Ņujorkai, un no Ņujorkas nekas daudz nepaliktu pāri.”
Padomju raķešu un cita bruņojuma transportēšana uz Kubu aizsākās 1962. gada jūlijā un turpinājās trīs mēnešus. Operācijā ”Anadira” 85 padomju pasažieru un kravas kuģi Kubas ostās slepeni nogādāja 36 vidēja darbības rādiusa (līdz 2750 km) raķetes ar 24 starta iekārtām un 24 vidēji tāla darbības rādiusa (līdz 5500 km) raķetes ar 16 starta iekārtām. Vidējā darbības rādiusa ballistisko raķešu kodolgalviņu jauda bija no 2 līdz 700 kilotonnām (10 līdz 35 reizes lielāka par amerikāņu bumbu, kas nopostīja Hirosimu), bet vidēji tāla darbības rādiusa ballistisko raķešu kodolgalviņu jauda bija no 2 līdz 800 kilotonnām.
Raķetēm tika piekomandēti trīs raķešu ”zeme – gaiss” pulki; divi spārnoto raķešu pulki ar 80 raķetēm (darbības rādiuss 145 km, kodolgalviņu jauda 5 – 12 kilotonnas); helikopteru pulks; ”Il-28” bumbvedēju eskadriļa; transporta un sakaru lidmašīnas; 6000 motorizēto strēlnieku; tanki; flotes eskadra.
Saskaņā ar 1962. gada 4. jūlijā PSRS aizsardzības ministra Maļinovska apstiprināto un Hruščova parakstīto plānu uz Kubu vajadzēja nosūtīt 50 874 karavīrus, kā arī pārtikas un degvielas krājumus trim mēnešiem.
Septembrī karavīru skaitu samazināja līdz 45 234, no kuriem 3332 krīzes laikā devās atpakaļ pa jūras ceļu. Atlika 41 902 karavīri.
Bez Maskavas ziņas
Amerikāņu politologs Viljams Taubmans grāmatā ”Hruščovs un viņa laikmets” raksta: ”Vislielākā provokācija visā šajā karaspēka masā bija raķetes, kas spēja sasniegt ASV vidieni. Taču, tā kā to izmantošana bija maz ticama, jo tas nozīmētu izraisīt totālu kodolkaru, tad visbīstamākās patiesībā bija tuva darbības rādiusa kodolsistēmas – gan tās, kas sākotnēji bija paredzētas operācijai, gan taktiskie kodolieroči, kas tika papildus piegādāti septembrī, to skaitā 12 raķetes ”Luna”, spējīgas raidīt kaujas galviņas ar divu kilotonnu jaudu uz iebrūkošiem amerikāņu spēkiem 40 kilometru rādiusā. Hruščova sākotnējās instrukcijas ļāva izmantot šos ieročus bez saskaņošanas ar Maskavu. Šī instrukcija, kas tika dota mutiski, bet ne rakstiski, 22. oktobrī tika atcelta, taču kurš gan kara viesulī varētu būt drošs, ka raķetes netiks laistas darbā? Hruščovam nebija fiziskas kontroles pār kodolieročiem Kubā.”
Ģenerālis Gribkovs, kurš aktīvi piedalījās operācijas ”Anadira” sagatavošanā un īstenošanā, pēc gadiem jautāja sev: ”Ja būtu notikusi amerikāņu invāzija, vai uzbrucēji būtu atraduši un neitralizējuši bunkurus, kur glabājās kodollādiņi raķetēm ”Luna” un spārnotajām raķetēm?
Vai varbūt padomju aizstāvju grupa izmisuma drosmē, viss viens, ar atļauju no augšas vai bez tās, būtu paguvusi palaist vismaz vienu ”Luna” kaujas galviņu, kuras jauda sasniedz vienu desmito daļu Hirosimas bumbas jaudas, vai kādu no spārnoto raķešu lādiņiem? Ja tāda raķete būtu trāpījusi ASV karaspēka daļām vai kuģiem, ja atomsprādzienā būtu gājuši bojā tūkstošiem amerikāņu, vai tas būtu pēdējais Kubas krīzes vai pirmais globālā kodolkara šāviens?”
Oktobra saspīlējums
Sākot ar 1962. gada jūliju ASV valdība sāka saņemt informāciju, ka PSRS Kubā organizē masīvu militārā spēka koncentrāciju. Augustā ASV izveidoja īpašu Nacionālās drošības padomes komiteju, kas centās izanalizēt stāvokli un sagatavot pretpasākumus. Prezidents Džons Kenedijs lūdza Kongresam atļauju iesaukt ASV bruņotajos spēkos 150 tūkstošus rezervistu, motivējot ar to, ka Kubas bruņoto spēku pastiprināšanās apdraudot citas zemes. 1962. gada 12. septembrī padomju laikrakstos šajā sakarā tika publicēts Padomju Savienības telegrāfa aģentūras TASS demagoģisks paziņojums: ”Padomju Savienībai nav vajadzības pārvietot uz kādu citu zemi, piemēram, Kubu, tās rīcībā esošos līdzekļus agresijas atvairīšanai, prettriecienam. Mūsu kodolieročiem ir tāds graujošs spēks, un Padomju Savienības rīcībā ir tik spēcīgas nesējraķetes šiem kodollādiņiem, ka nav nekādas vajadzības tos izvietot kaut kur viņpus Padomju Savienības robežām.
Mēs esam teikuši un atkārtojam: ja tiks izraisīts karš, ja agresors uzbruks vienai vai otrai valstij un šī valsts lūgs palīdzību, tad Padomju Savienībai ir iespēja no savas teritorijas sniegt palīdzību ikvienai miermīlīgai valstij, ne tikai Kubai vien.”
ASV valdība ”TASS paziņojumam” nenoticēja un noticēt nevarēja. 1962. gada 14. oktobrī amerikāņu izlūklidmašīnas ”U-2” virs Kubas izdarītajos fotouzņēmumos bija redzams, ka tiek būvētas palaišanas iekārtas ballistiskajām raķetēm, kas var sasniegt Ameriku. Vašingtonai vajadzēja ātri izlemt: iznīcināt raķetes ar triecienu no gaisa, varbūt papildinot to ar invāziju, vai izsludināt Kubas blokādi, kas piespiestu aizvākt padomju raķetes. ASV valdība izvēlējās otro.
1962. gada 22. oktobra vakarā Kenedijs paziņoja, ka devis ASV jūras kara flotei pavēli apturēt visus kuģus, kas brauc uz Kubu, un nelaist cauri tos, kuros ir uzbrukuma rakstura ieroči. Kubas jūras blokāde stājās spēkā 24. oktobrī pulksten 10.00 pēc Vašingtonas laika, un ASV stratēģisko gaisa spēku virspavēlniecība no 3. aizsardzības stāvokļa pārgāja uz 2. aizsardzības stāvokli, kas bija pēdējā pakāpe pirms kodoldarbības. Pirmo reizi vēsturē visas ASV tāla darbības rādiusa raķetes un bumbvedēji bija pilnā kaujas gatavībā. Neskaitāmas lidmašīnas, pielādētas atombumbām, dienu un nakti patrulēja virs Grenlandes un Ziemeļkanādas, gaidot signālu doties uz iepriekš noteiktajiem padomju mērķiem.
Runājot par Kubas krīzi, PSRS Augstākās padomes 1962. gada 12. decembra sesijā Hruščovs atzina: ”Redzot šādu gatavošanos karam, mēs savukārt bijām spiesti veikt attiecīgus pasākumus.
Padomju valdība uzdeva PSRS aizsardzības ministram sakārtot pilnīgā kaujas gatavībā visu Padomju Savienības armiju un vispirms padomju starpkontinentālo un stratēģisko raķešu karaspēku, mūsu zemes zenītraķešu aizsardzību un pretgaisa aizsardzības iznīcinātāju aviāciju, stratēģisko aviāciju un jūras karaspēkus. Mūsu zemūdeņu flote, arī atomzemūdeņu flote, ieņēma tai norādītās pozīcijas. Sauszemes karaspēkā tika izsludināta paaugstināta kaujas gatavība, stratēģiskajā raķešu karaspēkā, pretgaisa aizsardzības karaspēkā un zemūdeņu flotē tika atlikta vecāko gadagājumu atvaļināšana no padomju armijas. Arī Varšavas pakta valstu bruņotajiem spēkiem tika pavēlēts būt pilnīgā kaujas gatavībā. Ja šādos apstākļos viena vai otra puse nebūtu parādījusi savaldību, nebūtu darījusi visu nepieciešamo, lai neļautu izcelties karam, notiktu sprādziens ar nelabojamām sekām.”
Atbalss Latvijā
Atbildot Kenedija 1962. gada 27. oktobra paziņojumam, ka Kubai neuzbruks ne ASV, ne arī citas Rietumu puslodes valstis, Hruščovs savā 28. oktobra atbildes vēstījumā paziņoja: ”Tad arī motīvi, kas pamudināja mūs sniegt Kubai šāda rakstura palīdzību, atkrīt. Tāpēc mēs arī devām norādījumu mūsu virsniekiem (šie līdzekļi, kā jau ziņoju Jums, atrodas padomju virsnieku rokās) attiecīgi rīkoties, lai izbeigtu minēto objektu būvi, tos demontētu un atvestu atpakaļ uz Padomju Savienību. Kā jau Jums ziņoju savā 27. oktobra vēstulē, mēs esam gatavi ar Jums vienoties par to, ka ANO pārstāvji varēs pārliecināties par šo līdzekļu demontāžu.” 20. novembrī Kenedijs sarīkoja preses konferenci: ”Priekšsēdētājs Hruščovs šodien informēja mani, ka visi bumbvedēji ”Il-28”, kas pašlaik atrodas Kubā, tiks evakuēti 30 dienās. Viņš atļāva arī šīs lidmašīnas novērot un skaitīt, kad tās tiks izvestas.
Tā kā tas stipri mazina briesmas, kas mūsu puslodei radās pirms četrām nedēļām, šodien devu aizsardzības ministram norādījumu atcelt mūsu jūras karantīnu. Saņemtās ziņas tagad liecina, ka visi mums zināmie uzbrukuma raķešu starta laukumi Kubā demontēti. (..)
Bez tam padomju valdība paziņojusi, ka no Kubas izvesti visi kodolieroči un ka nekādus uzbrukuma ieročus turp vairs nenogādās.” Hruščova avantūra bija cietusi pilnīgu neveiksmi.
Kubas krīze izcēlās negaidīti un ilga tik īsu periodu, ka Latvijas PSR varas iestāžu dokumentos par to nav daudz. Protams, uzņēmumos un iestādēs tika organizēti skaļi mītiņi, kuru dalībnieki vienprātīgi bargi nosodīja ”amerikāņu imperiālistu agresīvos tīkojumus”. Laikraksti publicēja republikā pazīstamu cilvēku ASV ”reakcionārās rīcības” nosodījumus. Visas militārās pavēles un rīkojumi saistībā ar krīzi attiecībā uz Latviju tika sagatavoti PSRS Aizsardzības ministrijas, Baltijas kara apgabala, Baltijas kara flotes štābos, kā arī citās militārajās struktūrās. To arhīvi, kā zināms, pētniekiem nav pieejami. Taču no atklātajiem dokumentiem var secināt, ka 1962. gadā Latvijas kompartijas Centrālā komiteja (CK) un Latvijas PSR Ministru padome (MP) saņēma daudzus PSRS kompartijas CK un PSRS MP lēmumus par militārās tehnikas ražošanas plānu nelokāmu izpildi, mobilizācijas rezervju uzkrāšanu, pasākumu sagatavošanu, lai aizsargātos no masu iznīcināšanas ieročiem, kā arī par Iekšlietu ministrijas formējumiem, kas jāizvērš kara laikā. Tie, šķiet, drīzāk tomēr attiecās uz PSRS vispārējo gatavošanos tā saucamajam sevišķajam periodam jeb reālai karadarbībai, nevis uz īslaicīgo Karību krīzi.
