– Bet Rēzija taču to visu saprot. Viņu pašu jau arī nevajadzētu izrādes dienā aiztikt. 6
– Jā! Tā ir mūsu priekšrocība, ka abi saprotam šādas lietas. Juris Rubenis reiz stāstīja, ka parastais attiecību modelis ir tāds: ierauga, iemīlas, apvelk rozā brilles, saplēš rozā brilles, sāk viens otru ienīst un izšķiras. Proti, ja attiecībās neiegulda nopietnu darbu, tās izjūk. Mana māmiņa saka: ja akmentiņi nepieberzējas, grūti sadzīvot.
Mēs ar Rēziju sākām no otra gala – sākumā pieberzējāmies un tikai pēc tam apprecējāmies. Ir bijis arī tā: te ir mans telefona numurs, ja kas, zvani, esmu izstieptas rokas attālumā. Tā ir pagājušas nedēļas un mēneši. Esam pieberzējušies, atraduši viens otru un tikai tad apprecējušies. Mēs labi zinām viens otra un katrs savus trūkumus.
– Kur svinēsiet Jāņus?
– Bavārijā. Taču mūsu sirds būs mājās. Labi, ka pie mums ciemos brauks draugs Jānis ar ģimeni. Decembra sākumā aizgāja mana vecmāmiņa, janvāra sākumā – vectētiņš. Engurē palika vectēva celta māja ar paša mūrētām krāsnīm, sauso tualeti, ūdeni akā, ar pirtiņu, stalli un klēti. Visa mūsu dzimta sapulcēsies tur – māmiņa ar Viktoru, brālis un māsīcas ar ģimenēm. Kādreiz ik vasaru mēs svinējām Jāņus Engurē, taču vienā brīdī vecmāmiņai un vectētiņam tas kļuva par grūtu, viņiem šķita, ka mēs esam pārāk skaļi, pārāk lielu ugunskuru kurinām, tāpēc kādu laiku iepauzējām, lai viņiem būtu klusums un miers. Bet nu atkal visi sapulcēsies tur. Un kaut arī mēs ar Rēziju būsim Bavārijā, mūsu sirds būs Latvijā – ģimenes mājās Engurē.
