– Cilvēki, kas daudz strādā un ceļo, reizēm teic, ka viņu mājas ir tur, kur viņi patlaban atrodas. Kā ir tev? Kur ir tavas mājas? 6
– Latvijā. Pilnīgi noteikti. Pēc ilgākas atbūtes tu tā pa īstam spēj novērtēt apsolītās, laimīgās zemes sajūtu, to, cik Latvija ir brīnišķīga – ar saviem cilvēkiem, dabu un mieru. Dzīvot Krievijā patiesībā bija ārkārtīgi grūti. Vienu nedēļu vēl nekas, darbs, iespaidi, bet jau nākamajā nedēļā sākās nostalģija. Irnoticis arī tā, ka, ilgāk sabijuši Novosibirskā, mēs ar Rēziju brīžiem nesarunājāmies, lai tikai neviļus nepateiktu: es gribu mājās! Tajā mirklī mēs saplēstos. Vārdi “mājas”, “Mikijs” vai “un tad es pļaušu zāli” būtu kā dzirkstele, kas izraisītu ugunsgrēku.
– Kas ir Mikijs?
– Mūsu kaķis. Ļoti spalvains. Kad braucam prom, viņš paliek pansijā pie Rēzijas radinieces. Pie mums mājās ir stingri noteikumi un kārtība, kas jāievēro, bet pie radinieces ir kūrmāja, tur kaķim viss ir atļauts. (Smejas.)
– Pastāsti vēl par aizliegtajiem vārdiem. Pareizāk, kāpēc tie tev tik svarīgi.
– Fizisks darbs ir enerģijas uzkrāšana. Atpūta. Šogad brīvā laika būs mazāk, bet pagājušajā vasarā man bija divi izcili mēneši bez notīm. Protams, ik pa laikam iekšā kāds dīdītājs iečukstējās: tev 8. augustā koncerts, vai nevajadzētu notīs ieskatīties? Tomēr es nepadevos, man bija divi pilnīgi brīvi mēneši. Divi mēneši Latvijā – tas ir ekskluzīvi. Miers, ko dod pļavas, meži, ūdeņi, debesis – nekur citur tāda nav. Mums nevajag nekādus kūrortus, nekādas eksotiskas salas. Turklāt agrāk nebiju aizdomājies, ka fizisks darbs patiesībā ir atpūta. Droši vien tiem, kas ikdienā dara fizisku darbu, ir citas sajūtas.
– Tiem cilvēkiem ir vajadzīgs tas, ko dari tu.
– Tas, ko darām mēs. Jā, tā tas varētu būt. (Smaida. Mirkli domīgi klusē.) Patlaban es strādāju pie liela projekta, kas tiks īstenots Bavārijā. Tur Oberammergavā notiks operas “Nabuko” brīvdabas izrāde. Ļoti intensīvi strādāju, ceļos agri, lai mierīgi, bez stresa ķertos pie notīm, strādāju kādas četras piecas stundas. Un tā nedēļu no vietas. Pēkšņi vienu rītu jūtu, ka cukura līmenis nokrities tik zems, ka kļūst grūti. Kā stāvēju – pidžambiksēs un mājas krekliņā – aizbraucu uz vietējo veikaliņu un nopirku saldējumu.
– Diriģenta darbs ir nopietna slodze – gan emocionāla, gan arī fiziska.
– Tieši tā! Tas, ko publika redz, ir tikai aisberga glītā virsotnīte. Kādreiz šķita neaptverami – kāpēc man būtu jāsaplāno darbi un jānodod programma divus trīs gadus uz priekšu. Ko jūs ārdāties, ko trakojat! Es taču tās notis vēl neesmu pat apskatījies! Bet tagad jau esmu iegājis tādā ritmā. Un ir bijušas situācijas, kad viss notiek vienlaikus – jāmācās aktuālās partitūras, jāatdod divu nākamo gadu repertuāra pieteikums un tad vēl jāatsvaidzina tas, ko varbūt esi paguvis piemirst. Brīdis, kad glītā uzvalkā ar zizlīti rokās izej publikas priekšā, ir profesijas vieglākā daļa. Ir bijušas izrādes, kad kreklus mainu ik pēc cēliena, turklāt pēc otrā cēliena bikses kļūst vaļīgas. Tā bija ar “Tanheizeru”, arī ar Bernstaina “Mesu”, kas ir daudz īsāka, vienā cēlienā, taču pēc pusotrām stundām saproti, ka tas ir ne tikai garīgs, bet arī fizisks darbs. “Bohēma” – tikai divas daļas, stunda un stunda, taču tajā dienā mani labāk neaiztikt, “Bohēmas” dienā ar mani nedrīkst runāt. Tā ir ārkārtīgi sarežģīta un smalka izrāde.
