– Vai vēlāk tev šī pieredze noderēja darbā daudzajos opernamos? 6
– Noteikti! Manuprāt, nav spilgtāka piemēra par Elīnu Garanču, kas ilgus gadus nodzīvojusi Dailes teātrī, nākdama māmiņai līdzi, jo Anita tur bija vokālā pedagoģe. Elīna ir ne vien izcila dziedone, viņa ir arī lieliska aktrise. Tagad ar balsi vien ir parmaz, operā nepieciešamas arī emocijas, pārdzīvojuma spēks. Kad Barselonā strādāju pie “Karmenas” ar austriešu tenoru Nikolaju Šukofu Hose lomā, arī bija šī lieliskā sajūta – vienā brīdī tu aizmirsti, ka esi operā: ir izrāde, kurā darbojas spēcīgs dramatisks aktieris, kas turklāt arī izcili dzied. Opera ir teātra, simfoniskās mūzikas, kameržanra un dejas savienojums. Apbrīnoju Alvi Hermani, kas var pateikt: ai, uztaisīt operu tas ir viegli!
– Kā sākās tava un Rēzijas sadarbība?
– Pēc “Mistērijām” zināju, ka ir tikai viens cilvēks, kam varu uzticēt “Mesu”, jo biju drošs, ka viņa sapratīs, kas tur ir uzrakstīts.
– Bet kā jūs abi tikāt līdz “Mistērijām”?
– Es tik tiešām neatceros, kā tas sākās. Šķiet, iepazināmies Dailes teātra festivālā Stāmerienā. Pēc tam Juris Vaivods piedāvāja Rēzijai veidot uzvedumu teātra festivālam Siguldā. Rēzija bija dzirdējusi, ka es māsām Romancānēm (viena dzied Radio korī, otra Valsts korī) esmu rakstījis dziesmu aranžējumus. Viņa man pajautāja: vai tiešām tu to sarakstīji? Jā, teicu, tas jau nav nekas sarežģīts.
– Gluži kā Hermanim uztaisīt operu.
– (Smejas.) Tas prasa laiku, bet nudien nav grūti. Un tad viņa izstāstīja, ka gribētu ņemt tēva 6. simfoniju, tikai pārveidot to kamerstilā. Un tad vēl tas viss būtu jāieraksta.
Tā mēs sākām attīstīt ideju, parādījās Rabindranata Tagores dzeja, visu laiku bijām kopā. Ar “Himnu mīlestībai” vispār lieli brīnumi notika. Es tolaik dziedāju Radio korī, atceros, pabeidzu “Himnas” ierakstu sešos no rīta, biju tāds laimīgs un atbrīvots. Bet tajā dienā mums vēl koncerts ar Radio kori Siguldā, un es gandrīz nokavēju autobusu – dabūju skriet pa Brīvības ielu no Lāčplēša ielas līdz Matīsa ielai, kur mani gaidīja autobuss. Un tad nāca “Ziemsvētku mistērija” un Lieldienu mistērija “Nokāpis ellē” Kristīgajā teātrī.
– Kurā brīdī abi sapratāt, ka esat vairāk nekā tikai domubiedri?
– Sajūta, ka esam vairāk nekā domubiedri, bija sen, īstenībā jau no paša sākuma. Es tagad nerunāju par attiecībām starp vīrieti un sievieti, bet par to smalko dvēseles tuvību, ko ir grūti vārdos noformulēt. Jā, šī tuvības sajūta bija kopš pirmās tikšanās reizes.
Mūsu darba process notiek gandrīz bez vārdiem. Sākumā kopā noformulējam ideju, izveidojam skeletu, shēmu. Viss notiek it kā neviļus, nav tā, ka mēs nosēstos viens otram pretī un teiktu: tagad padomāsim! Bet uz ielas, veikalā vai laistot dārzu, pēkšņi uzbūvējas rāmis, jo domāšanas process jau notiek visu laiku.
Mums bija sarežģījums ar Onegēra oratoriju “Žanna d’Arka uz sārta”. Bijām izrakušies cauri grāmatu kalniem, devušies tādā kā ceļojumā, lai izprastu to oratoriju. Un tad reiz četros no rīta Rēzija saka: ņemam krēslus un izspēlējam to kāršu spēles ainu, lai saprastu, kas tur tiek nokauts, kas zaudēts un kas vinnēts. Mēs tā arī izdarījām. Un tikām beidzot skaidrībā.
Taču galvenais, kā jau teicu, mūsu darba procesā vienmēr ir bijis maz vārdu. Sajūta ir brīnumaina – neizskaidrojamā veidā pēkšņi viss atklājas un noskaidrojas. Pat nezini, caur kādu kanālu tas tevī ir ienācis.
