– Palīdzēja šarms un harisma? 6
– Tas viņiem jāprasa. (Smejas.) Iestājos kora klasē pie Jāņa Erenštreita, taču mums obligāti bija jāspēlē klavieres un vēl kāds cits instruments. Es izvēlējos vijoli.
Daudzie diriģenti, koncerti, pirmie ceļojumi – tā ir nopietna pieredze, kas uzkrājas un nekur nepazūd. Tolaik šķita: nu kam man tā vijole, es taču būšu dziedonis vai diriģents! Bet tagad ir tik viegli strādāt ar orķestri, jo zinu visus knifus, kā skaņu var izvilināt, tā vai citādi spēlējot ar lociņu. Kaut gan skolas gados ne reizi vien ir gribējās to vijoli triekt pret sienu. (Smejas.)
Kad krita dzelzs priekškars, zēnu koris sāka ļoti daudz ceļot, bija arvien grūtāk saskaņot koncerttūres ar mācību procesu. Kora puikām nācās bieži kavēt stundas, bet izbraukumos atļāva doties tikai tiem, kam labas sekmes. Tas visus iedzina stresā, līdz vienā brīdī Māris Kupčs un vēl citi saprata, ka jāveido jauna skola, kurā mācību process būtu salāgots ar kora darbību. Atceros vasaru, kad mēs, kādi četri vai pieci jaunieši, paši krāsojām un tīrījām Doma kora skolai atvēlētās telpas. Tik daudz krāsojis kā tovasar es savu mūžu nebiju. Erenštreits saprata, ka nevar atļauties algot profesionāļu brigādi, tādēļ nolīga vienu meistaru, kas mums ierādīja, kas un kā jādara. Augusta beigās bijām gatavi viens otram ar pindzeli mest, taču pēc tam bija tā brīnišķīgā sajūta, ka šī skola ir mūsu otrās mājas vārda vistiešākajā nozīmē.
Klasē mēs bijām četri. Kad pabeidzām skolu, tikai viens teica, ka stāsies akadēmijā. Tomēr agrā rudenī visi tur satikāmies.
– Akadēmijā esi pavadījis gana ilgu laiku – divi bakalaura un divi maģistra grādi tur iegūti. Kāda vēl pieredze tevī kā mūziķī atstājusi savu nospiedumu?
– Akadēmija bija kodols un centrs, taču apkārt bija vēl daudz citu augstskolu: Māris Sirmais un “Kamēr…” – tā arī ir augstskola, tāpat kā Sigvards Kļava un Radio koris. Un tad vēl Daile, kur ar kori “Kamēr…” piedalījāmies izrādē “Melanholiskais valsis”. Tā bija pilnīgi jauna pasaule, mēs burtiski pielipām Artūram Skrastiņam, Rēzijai, Dainim Gaidelim, Gintam Grāvelim, visiem. Teātra pieredze bija kā narkotika – mēģinājumi, izrādes, sarunas… Nācām mājās ap pieciem sešiem no rīta, vienā brīdī paskaties spogulī un nobīsties – kaut kāds rēgs raugās pretī, pārguris, bet laimīgs.
